Kā kļūt par AAB biedru?

Advokatūra krustcelēs

Noliegt acīmredzamo ir nepateicīga nodarbe, pat ja šādu rīcību diktē tāds neapšaubāmi labs motīvs kā vēlme pasargāt Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģiju no skandalozas un darboties nespējīgas profesionālās organizācijas tēla.

Par laimi, šāda organizācija mēs vēl neesam, un nav pamata kritizēt visu advokatūras vadību kopumā. Taču diemžēl ir jāatzīst, ka šķelšanās Latvijas Republikas advokatūrā šobrīd notiek, un vienīgais situācijas risinājums ir rast konstruktīvu, veselīgu, nevis nāvējošu advokatūras attīstības scenāriju.

Jāatzīst, ka pēdējā gada laikā advokatūru lielā mērā ir polarizējis jautājums: vai un kā ieviest "obligāti brīvprātīgu" advokātu tālākapmācību – un kurš to organizēs, kurš atzīs advokātus par "izglītotiem" vai "neizglītotiem"? Problēma ir tā, ka mūsu darbam jebkurā gadījumā jau ir principiālākais un prasīgākais vērtētājs – klients. Savukārt, ja tiks ieviesta "obligātā brīvprātīgā" tālākapmācība, tad mūsu darbam uzradīsies citi vērtētāji. Ja mūsu darbu un/vai zināšanas izvērtēs Tieslietu ministrijas vai kādas citas valsts institūcijas pārstāvji, tad tā būs situācija, kad birokrātiem tiek dotas tiesības izvērtēt brīvās profesijas pārstāvjus, kas no valsts nav atkarīgi un kurus jau regulē īpašs Advokatūras likums. Ja vērtēs prokuratūra, tad iznāks, ka vērtētāji būs tie paši, kas citkārt ir mūsu procesuālie pretinieki! Ja vērtēšana tiek atstāta ZAP… taču mums jau ir gan sava Disciplinārlietu komiteja, gan Ētikas komiteja, kurās sūdzību par konkrēta advokāta darbībām (vai bezdarbību) var iesniegt ikviens!

Šķelšanās ir realitāte

Advokatūrai nāvējoša ir varbūtība, ka mūsu kolēģija ar visām tās institūcijām pārvērstos par vietu, kur atsevišķi kolēģi varētu kārtot savstarpējos rēķinus un tādējādi mēģināt kārtot lietas, kuras tiesās kādu iemeslu dēļ uzvarēt neizdevās.

Ļaunāka par attīstības apstāšanos ir situācija, kad "kvalfikācijas celšana" un "vērtēšana" kļūs par līdzekļiem, lai tiktu vaļā no nevēlama kolēģa. Un skaidrs, ka advokāts, kas zaudējis neatkarību, ir lielāks ļaunums saviem klientiem nekā "attīstības apstāšanās advokatūrā".

Tomēr pirms gada varēja likties, ka nebūt ne šādu scenāriju piedāvā tā saucamie "reformatori", kas kāpa uz Latvijas Zvērinātu advokātu kopsapulces tribīnes, lai stāstītu par saviem sapņiem, par savu nākotnes redzējumu, par "modernu un eiropeisku advokatūru". Tiesa gan, tajā dienā viņu piedāvāto pārmaiņu kontūras vēl nebija visai skaidras, lai gan radīja bažas jau tad, un pilnīgu skaidrību ieviesa tikai aizvadītais gads: droši vien pirmoreiz Latvijas advokatūras un, iespējams, visā Latvijā vārds "reformas" ir ieguvis skaidri negatīvu nokrāsu.

"Reformas" sāka asociēties ar advokatūras budžeta izdevumu nepamatotu pieaugumu un nepārdomātiem tēriņiem (jau notikušajiem un plānotajiem), ar priekšlikumiem biežāk sodīt advokātus disciplinārā kārtībā, kā arī ieviest minēto "tālākapmācību", kura rada ideālu spiediena mehānismu uz jebkuru nevēlamu advokātu. Vēl viens bieži cilāts jautājums, protams, ir "advokatūras prestiža celšana", kas gan praksē nenozīmē nekādas konkrētas darbības, tikai tēriņus kaut kādu sabiedrisko attiecību speciālistu algošanai.

Gadu ZAP ir bijusi iespēja realizēt šos nospraustos mērķus, un rezultāts ir vienkāršs un ne visai iepriecinošs: 2009. gada 8. maijā Latvijas Zvērinātu advokātu kopsapulce nav varējusi pieņemt savu budžetu… kvoruma trūkuma dēļ (pirmoreiz pēckara vēsturē!), kā arī, vēl kvorumam esot, vispār atteicās skatīt ZAP iesniegtos statūtu grozījumus.

Nedomāju, ka būtu kāds faktisks pamats aktīvi izplatītajām baumām par to, ka kāds šo grozījumu pretinieks apzināti "sapulci norāva". Drīzāk to norāva kolēģi, kuri diemžēl, redzot, ka situācija nav vienkārša, "nobalsojuši ar kājām" un pametuši sapulci priekšlaikus, turklāt daži to izdarījuši ļoti demonstratīvi un pašā sapulces sākumā, neraugoties uz katra lielo atbildību par advokatūras nākotni.

Kas tālāk?

Demokrātiskajās valstīs, arī Latvijā, pieņemts nerakstīts princips – tā valdība, kuras izstrādātais budžets netiek pieņemts, demisionē. Kā rīkosies Zvērinātu advokātu padomes locekļi, par to sabiedrība zinās tikai pēc ZAP sēdes, kas nolikta uz 2009. gada 19. maiju.

Noteikti skaidrs, ka mūsu kopējās (un mūsu klientu!) interesēs nepieciešams ne vien apmeklēt kopsapulces, bet arī aktīvi iesaistīties ZAP darbības funkcionālajā auditā, kā arī gada budžeta un tā grozījumu izstrādē.

Tāpat ir svarīgi nodarboties ne tikai ar iekšējo normatīvo aktu neproduktīvu rediģēšanu, bet arī nākt klajā ar tādām likumdošanas iniciatīvām, kas vienkāršotu advokātu darbu, ļautu ātrāk un efektīvāk iegūt informāciju un vākt pierādījumus (nevis katru izziņu pieprasīt caur tiesu), izpildīt vienkāršākās notariālās darbības (piemēram, dokumentu norakstu apliecināšana iesniegšanai tiesā, pilnvarojumu apliecināšana utt.)

Diemžēl līdz šim pat daži grozījumi Advokatūras likumā un citos likumos, ko izvirzīja šo rindu autors, gan guvuši formālu atbalstu no vienas Latvijas Zvērinātu advokātu padomes izveidotās komisijas, taču nekur nopietni izskatīti, izziņoti kolēģiem vai virzīti kopsapulcei nemaz netika. Domājams, ka klienti un – cerams – arī valsts vadītāji par šādām likumdošanas iniciatīvām pateiks mums tikai paldies, un tieši tāpēc mēs varēsim cerēt uz šādu iniciatīvu atbalstīšanu.

Reformām jābūt racionālām

It kā jau varētu šķist – lai viņi, tie advokāti, tur plēšas savā starpā! Kas mums, sabiedrībai, no tā mainās? Satversmes 92. pants garantē katram tiesības uz advokāta palīdzību. Kontrolējamā, no savas pašu birokrātijas vai valsts iestādēm pilnībā atkarīgā advokatūra nevarēs izpildīt šo svarīgo funkciju – būt par cilvēka aizstāvi un viņa tiesību sargu visplašākajā šā vārda nozīmē.

Par sabiedrības interesi pret notikumiem advokatūrā liecina preses uzmanība pret tiem. Tiesa gan, ne vienmēr šī interese nāk par labu advokatūrai. Tā Saulvedis Vārpiņš Panorāmā 2009. gada 11. maijā ne vien popularizēja savu viedokli par "tālākapmācības" nepieciešamību, bet arī atļāvās izteikt savas domas, ka Latvijas advokāti jau šobrīd pieļaujot "rupjas kļūdas", vienkārši nevēlas mācīties.

Aizstāvot savas idejas, S. Vārpiņš jau gada garumā sarunās ar kolēģiem piesauc "Eiropas direktīvas", kuras šajā raidījumā nu jau ir kļuvušas par "regulām", taču, diskutējot ar S. Vārpiņu par šo tematu pietiekami ilgi, man tā arī nav izdevies saņemt konkrētu atbildi uz jautājumu: kura tad ir tā Eiropas Savienības "direktīva" vai "regula"?

Izmantojot šo iespēju, es vēlos vērsties arī pie tiem kolēģiem, kas aktīvi atbalstījuši iecerētās un 2009. gada 8. maijā nenotikušās pārmaiņas advokatūrā un kam kolēģa S. Vārpiņa viedoklis kaut kādā daļā vai visumā šķiet pareizs. Ievērojama daļa no jums ir mani vienaudži, un man nav grūti saprast jūsu emocionālo nostāju, kuru varbūt visspilgtāk izteikusi mana kursabiedre – zvērināta advokāte Anete Bergmane: "Labāk jebkādas pārmaiņas, nevis – nekādas pārmaiņas!" Es, tieši tāpat kā jūs, neesmu pret kvalifikācijas celšanu. Es esmu pret iracionālismu un piespiešanu mūsu profesionālajā dzīvē.

Lai neveiktu "reformas reformu dēļ", mums dažkārt nenāktu par ļaunu izvērtēt arī citus izskanējušos priekšlikumus. Piemēram, ievērības cienīgs ir ierosinājums turpmāk vairs neuzņemt advokatūras rindās tos, kas pirms tam ir atlaisti no valsts iestādēm par negodprātīgu darbu (piemēram: korumpēti prokurori un policisti; par žūpošanu amatu zaudējuši tiesneši; skandalozi bijušie priekšnieki, kas pieļāvuši zagšanu pašu vadītajās iestādēs, u.c.). Vēl interesants priekšlikums ir pasludināt 19. martu par Advokatūras dienu. Domāju, ka no diskusijas par šādiem jauninājumiem vairāk iegūs gan mūsu profesionālais prestižs, gan – perspektīvā – arī mūsu klienti.

Es aicinu jūs, kolēģi, nevadīties no emocijām. Tieši tāpēc ceru ar daudziem no jums kopā dalīties idejās un darboties kopā, lai tiešām izdarītu ko advokatūrai – un līdz ar to tiesiskai valstij – noderīgu, nevis lozungu un intrigu aizsegā šķobītu advokāta profesijas būtību.

Autors: Dmitrijs Skačkovs

Publicēts: 16.05.2009

Avots: Laikraksts "Neatkarīgā rīta avīze"


« Atgriezties