Kā kļūt par AAB biedru?

Aloiza Važņa runa AAB un LKAB 2010.gada 13.janvāra konferencē

            Nenoliedzami, ka ekonomiskā krīze lielā mērā iespaido arī tiesisko stāvokli valstī. Aug bezdarbs, kurš jau tuvojas 20 % līmenim. Parādnieki nav spējīgi kārtot savas līgumiskās saistības. Ievērojamam iedzīvotāju daudzumam darba algas samazinātas. Tirdzniecības apgrozījums krītas. Viena daļa uzņēmumi bankrotējuši, daudzi uz bankrota robežas.
            Reāla plāna kā pārtraukt krīzi, valdībai nav. Daudzi darba spējīgi iedzīvotāji, it sevišķi augstas klases speciālisti, tai skaitā iekšlietu institūciju darbinieki  izbrauc uz dzīvi ārzemēs. Darbu prokuratūrā pamet augstas raudzes juristi, pārejot strādāt advokatūrā.  
            Nepārdomātas nodokļu politikas rezultātā aug ēnu ekonomika, un valsts slīd arvien dziļāk parādu jūgā.
            Deviņdesmito gadu organizētās noziedzības dalībnieki atbrīvojas no ieslodzījuma un konkrētajā situācijā spiesti atkārtoti nostāties uz noziedzības ceļa.
Pie šādiem apstākļiem, gluži loģiski, valstī aug noziegumu skaits, tai skaitā sevišķi bīstamu, vardarbīgu noziegumu skaits.
            Protams, palielinās ne tikai pārtikas produktu sīku zādzību gadījumi, bet palielinās arī  smagu noziegumu – ielaušanās zādzību, laupīšanu un slepkavību skaits.       
            Līdz ar to pieaug tiesību sargājošo iestāžu – policijas, prokuratūras, tiesu darba slodze. Tai pašā laikā notiek šo iestāžu finansējuma un darbinieku skaita samazināšana. Policija, prokuratūra un tiesas ir pārslogotas, kas nenoliedzami negatīvi ietekmē to darbības kvalitāti. Tiesu procesi nereti velkas daudzu gadu garumā.
            Saskaņā ar statistikas datiem, Latvija jau 2007.gadā divdesmit deviņu Eiropas valstu vidū ieguva negodpilno otro vietu cietumnieku skaita ziņā uz 100 tūkstoš iedzīvotājiem.
            Ņemot vērā, ka katrs ieslodzītais nodokļu maksātājiem izmaksā ne mazāk kā 5000 Ls gadā, arī tas nav mazsvarīgi. Pie kam jau sen pierādījies, ka pāraudzināšanas funkcija ieslodzījumu iestādēs ir ne tikai tuvu nullei, bet gluži otrādi – pāraudzināšana notiek ar mīnus zīmi.
             Šādos apstākļos arī mums, advokātiem, kā tiesu sistēmas sastāvdaļai, manuprāt, ir zināms pienākums nākt ar saviem priekšlikumiem un ierosinājumiem tiesiskās situācijas uzlabošanai.
            Viens no ierosinājumiem varētu būt dažādu sīku, nevardarbīgu noziedzīgu pārkāpumu dekriminalizācija.
            Lai būtu saprotamāk, es īsi minēšu divus piemērus no savas advokāta prakses. Dažus gadus atpakaļ es uzņēmos 16 gadus vecas meitenes aizstāvību, kura veikalā „Drogas” bija nozagusi skropstu tušas nepilnu 20 latu vērtībā. Meitene bija no stingri audzinātas ģimenes, kurai pašai nekad nebūtu ienācis prātā zādzību izdarīt. Sakūdīja viņu klases biedrenes, un meitene, lai pierādītu viņām, ka nav mjamļa un ir drosmīga, izlēma iet šo soli. Kad meitene bija aizturēta, ieradās policijas darbinieki un ierosināja krimināllietu – toreiz tas vel tā saucās – proti uzsāka kriminālprocesu. Viņai tika celta apsūdzība. Dažādu iemeslu dēļ izmeklēšanas process vilkās nedaudz vairāk kā pusotru gadu. Pēc pusotra gada meitene stājās tiesas priekšā. Pusotra gada pārdzīvojums gaidot tiesas procesu no naiva, dzīvespriecīga bērna meiteni pārvērta par psihiski traumētu, valodu raustošu, bēdu satriektu būtni.
            Protams, meitene saņēma tikai nosacītu sodu, taču:
1)     Psihiskā trauma atstās nelabvēlīgu iespaidu uz visu viņas dzīvi;
2)     noziedznieka zīmogs, kaut arī sodāmība pēc zināma laika būs dzēsta, vajās viņu visu atlikušo mūžu;
3)     Birokrātiskais process, proti, izmeklēšana un tiesa izmaksāja valstij, tas ir nodokļu maksātājiem, vismaz 50 reizes vairāk nekā nozagto drogu vērtība.
 
Otrs gadījums. Vīrietis ar augstāko izglītību, inženieris, dzēruma paģiru mocīts, pārtikas veikalā nozaga pudeli degvīna un bundžiņu aknu pastētes, par ko tika ierosināts kriminālprocess, veikta pirmstiesas izmeklēšana un rezultātā viņš tika notiesāts ar nosacītu brīvības atņemšanas sodu.
            Kad nosacītais sods vēl nebija beidzies, vīrietis atkārtoja savu varoņdarbu - atkal – pašapkalpošanās veikalā paņēma kortelīti un desu. Atkal tas pats birokrātiskais process un atkal viņš stājās tiesas priekšā. Taču saprotot, ka šoreiz nosacīts brīvības atņemšanas sods vairs nevar būt, un būs jāiet reāli sēdēt cietumā, vīrietis uz spriedumu neieradās, bet aizbēga uz Vāciju.
             Izsludināts starptautiskā meklēšanā, Vācijā tika aizturēts. Uz mūsu tiesībsargājošās iestādes ekstradācijas lūgumu, Vācijas varas iestādes atbildēja, ka vīrieti neizdos, jo viņa nodarījums pēc Vācijas kriminālās likumdošanas nav noziegums.
            Raksturīgi, ka Vācijā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir trīs reizes mazāk ieslodzīto kā Latvijā.
            Ko varētu praktiski iegūt , dekriminalizējot sīkās zādzības un citus sīkus kriminālpārkāpumus?
Pirmkārt, un es pat teiktu – galvenokārt, mēs atsvabinātu policijas, prokuratūras un tiesas darbinieku spēkus un laiku, lai varētu tos koncentrēt patiesi bīstamu, smagu noziegumu atklāšanā un bīstamu noziedznieku atmaskošanā, kas it sevišķi būtiski ir tagad, kad visu šo minēto tiesībsargājošo iestāžu darbinieku skaits ir samazināts.
Otrkārt, mēs veicinātu operatīvāku un kvalitatīvāku cīņu ar noziedzību, es šeit domāju smagos noziegumus.
Treškārt, mēs nebojātu cilvēkiem dzīvi, birokrātiski par visādiem sīkumiem ieskaitot tos noziedznieku kategorijā, bez vajadzības nepavairotu jau tā lielo ieslodzīto skaitu, un ietaupītu lielus nodokļu maksātāju līdzekļus ieslodzīto uzturēšanai.
Ceturtkārt, ņemot vērā augsto pirmstiesas izmeklēšanas un tiesu visu trīs pakāpju procesu pašizmaksu, mēs ietaupītu ievērojamus finanšu līdzekļus.
Piektkārt, operatīvi bez liekām birokrātiskām formalitātēm administratīvi sodot vainīgos sīkos pārkāpumos ar naudas sodiem varētu papildināt valsts budžetu, attiecīgi šos līdzekļus novirzot cīņai ar noziedzību.
Pašvaldības policija Rīgā, piemēram, par automašīnu parkošanās noteikumu pārkāpšanu ik dienas uz priekšējā stikla līmē vidēji 350 soda kvītis, katru 40 Ls vērtībā. Bez kādas birokrātijas. Stādieties priekšā, kas būtu, ja katrā gadījumā tiktu ierosināts process, veikta pirmstiesas izmeklēšana un trīspakāpju tiesas process par šiem nelaimīgajiem 40 latiem, tad katrs parkošanās noteikumu pārkāpums valstij izmaksātu ne mazāk kā 1000 latus.
Ideja par sīku pateicību nodošanu un pieņemšanu ārstiem, skolotājiem utt. kriminalizēšana pielīdzinot to kukuļu došanai un ņemšanai, par kuru televīzijas pārraidē sajūsminājās KNAB direktora vietniece Juta Strīķes kundze, manuprāt, ir mēģinājums aizstāt nesekmīgu cīņu ar nopietniem korupcijas faktiem, kādu, diemžēl mūsu valstī netrūkst, ar apšaubāmiem panākumiem nenozīmīgu sīkumu atmaskošanā.
Pēc principa – dosim valstij ogles - sīkas, bet daudz. Protams, ja nav pa spēkam ķert haizivis var jau pāriet arī uz mailītēm, būs vismaz cipari ar ko atskaitīties, taču ko mēs mānīsim – paši sevi, vai arī savus ārzemju konsultantus?
Advokātu vidū ir daudz pieredzējušu juristu, gan bijušo prokuratūras, gan policijas, gan tiesu darbinieku.

Būtu interesanti, kādas ir Jūsu domas šajā sakarā?

Autors: Aloizs Vaznis

Publicēts: 19.01.2010


« Atgriezties