Kā kļūt par AAB biedru?

Uldis Cakars. KAĶĪŠA DZIRNAVIŅAS UN KULTŪRAS REVOLŪCIJA

 
Pagājušajam gadam vajadzētu ieiet vēsturē ar varbūtējiem kultūras revolūcijas pumpuru atvēršanās mēģinājumiem.
 
Valmieras drāmas teātrī mazā zālē uzvestais Raiņa „Zelta zirgs” uzvedums lugas simtgadei, atklājas no jauna tās aktualitātes, kas attiecās uz sabiedrības procesiem mūsdienās. Režisors V.Meikšāns ierosināja mums, skatītājiem, jautājumu – Vai Saulcerīte ir jāmodina, vai tai vēl 800 gadus jāguļ. Protams, ka Saulcerīte katram mums asociēsies savādāk, bet kopsaucējā saskatīju, ka Saulcerītē es redzu Latvijas tēlu.
 
Jautājums 2009. gadā vai Saulcerīte – Latvija ir jāmodina, liek atbildē iekļaut mūsu neseno vēsturi, ka bija taču jau viena atmoda. Vai Latvija ir iemigusi no jauna? Vai tā guļ? Vai Latvija atmodā bija uzmodināta un šobrīd viss ir labi un mums nav sapņu par to – kā tad vajadzētu būt.
 
No šī brīža situācijas, manuprāt, rodas jauns jautājums, vai uzmodināja tas, kam bija princesītes dotais gredzens, vai princis ar savas valsts lielo rubīna gredzenu.
 
Pieņemu, ka Zigmāra Liepiņa radītais „Vadonis” Nacionālajā teātrī un viņa komentāri par izrādes aktualitāti jautājumā vai nepieciešams mums vadonis, apliecina kultūras revolūcijas iespējamo nobriešanu mūsu aizmigušajā Latvijā.
 
Abos gadījumos teātrī, kultūras veidotāji rada izrādes, kurās saskatu kultūras (vārda labā izpratnē) revolūcijas pumpurus, kuri, pat vēl neplaukuši, liek aizdomāties, vai mūsu sabiedrībā nav kaut kas jāmaina, jāmaina pašos sevī, lai notiekošie procesi sabiedrībā tiktu pagriezti virzienā uz valsti, kādu mēs to visi gribētu redzēt, nevis uz valsti, kas iet tikai aizņemšanās ceļu.
 
Abas izrādes, vismaz manī, veidoja pašam sev Hamletisku jautājumu – Būt vai nebūt, jāmodina Saulcerīti vai ne?
 
Esmu pārliecināts, ka šobrīd nepelnīti esam aizmirsuši vēl vienu pasaku. Ja atceramies Raiņa „Zelta zirgs”, tad aizmirsts liekas Kārlis Skalbe ar pasaku „Kaķīša dzirnavas”. Kaut man liekas, ka šo pasaku faktiski varētu saukt par traģēdiju.
 
Salīdzinājumos pārstāstot pasaku man liekas, ka ļoti daudzi latvieši domāja, ka mums pēc atmodas perioda būs tā, visiem Latvijā griezīsies riekstu un mandeļu ganģi, kā tas „bija” vecos, labos Ulmaņlaikos, kad tie „labie gadi bija”.
 
Daudziem bija cerības un sapņi, ka pēc atmodas perioda ekonomika un rūpniecība dūks kā kaķīša dzirnaviņas, kur ūdens stabulēs un kaķīša dzirnavās meitiņas dancos, un labums būs visiem no tā. Bet tagad, kad sāk attapties, ka cukurbiešu fabriku dūmeņos dūmi ir noplakuši, VEF un „Siemens” nav saprecējušies, Vagonrūpnīcā ir pārstājuši ripot jaunu vagonu riteņi, RAF lielā metālu „štance” ir aizbraukusi „štancēt” citur, mēs konstatējam, ka nav vairs tās rūpniecības, kas saražotu to IKP no kā mēs gūtu nodokļus, kas uzturētu budžetu pietiekamā apjomā.
 
Vai nebūtu laiks sarēķināt cik lielai jābūt atjaunotai rūpniecībai, lai no tās ienākumiem saņemtie nodokļi būtu pietiekami, lai nodrošinātu pozitīvu budžetu.
 
Pasakā kaķītis ieķīlāja savas dzirnavas melnajam runcim, kurš bija ļoti bagāts un sargāja velna naudas lādi. Es pats savelku salīdzinājumos paralēles starp melno runci ar Valmieras drāmas teātra V.Meikšana radīto „Zelta zirga” princi ar lielo rubīna gredzenu. Nepārproti būtu interesanti uzzināt, ko režisors V.Meikšāns demonstrēja ar savu radīto princi, kas mums viņā bija jāsaskata.
 
Arī vadoņa tēma Z.Liepiņa radītajā revolucionārajā izrādē ir bijusi tik nozīmīga un diskusijas izraisoša, ja pat Valsts prezidents Jaunā gada uzrunā ievērojamu daļu veltīja vadoņa tēmai.
 
Izrādes „Zelta zirgs” un „Vadonis” demonstrē, ka inteliģencē briest jautājums vai nav pienācis laiks pārtraukt runāt ar „inovatīviem vārdiem”, turpinot mūsu ekonomikas slīdējumu lejup (pat mazumtirdzniecības kritums virs 28%, nav jau par ko pirkt) un ir pienācis laiks atjaunot darba tikumu, radīt darba vietas, kas spētu saražot IKP, kas nestu tik ļoti vajadzīgos nodokļus.
 
Atgriežoties pie pasakām, varu atgādināt, ka kaķītis visu zaudēja sava kredīta dēļ, jo bija ieķīlājis dzirnavas ar visiem riekstu un mandeļu ganģiem. Melnais runcis to visu atņēma, kaķīti padzenot un labie vīriņi, rūķi aizmuka (te salīdzinoši, varētu ilustratīvi domāt, ka tā ir mūsu tautas daļa, kas aizbrauca uz Īriju un citur svešumā).
 
Nevar taču pieļaut, ka Latvija kā kaķītis klīdīs no viena pie otra (iespējamā aizdevēja) un lūgs palīdzību. Negribas taču iegrimt murrāšanā ar SVF un citiem tikai par aizņēmumiem, laiks ir mosties plāniem, kā tad varēsim atdot parādus. Vai sabiedrībai nav jāpublisko aprēķini par parādu atdošanas plāniem un prognozēm.
 
Negribas pat domās pieļaut, ka kaķītis, ja tajā mēs asociatīvi redzam sevi, ar akmeņiem nomētās no puiku rokas un tiks iemests dīķī. Vai tad mūs ar sabojātu kažoku neuzskatīs par ubagiem?
 
Vai nobeigumam nevajag atcerēties, ka Raiņa „Zelta zirgā” spēks tiek saskatīts vienotībā, savukārt kaķīša dzirnaviņās jāatceras ķēniņa teiktais: „bet dzirnavas Tev tomēr jādabū atpakaļ. Melderis tu esi un cita labāka amata Tev nevaru izdomāt”. Redzu, ka jādabū mums atpakaļ mūsu ražošanas potenciāls, jo esam sevi vienmēr demonstrējuši kā darba tikuma tauta.
 
Mums jāizdomā vai ir jāmodina Saulcerīte – Latvija un vai nav kaķītim (tautai) jāatdod dzirnavas, lai pilī (mūsu valstī sāktos jauna dzīve), lai kūpētu fabriku skursteņi, lai kuģi brauktu jūriņās un cukurbietes augtu rindās grieztamās.
 
Varbūt vienotībā valstij vajadzētu atgriezties, ne pie inovatīvas vārdu plūsmas, bet gan veidotu valsts pārvaldībā, tās īpašumā esošos ražojošus uzņēmumus, kas ražojot spētu radīt virsvērtību, no kuras nodokļiem varētu atgriezt aizņēmumus (to demonstrēja valsts palīdzība Parex Bankai).
 
Vai nav pienācis laiks sniegt aprēķinu, no kādiem resursiem, cik lieliem tiem jābūt, lai no tiem iegūtiem nodokļiem varētu valsts atgriezt savus parādus.
 
Pasakas beidzas labi, bet kā mums rīkoties, lai sasniegtu labu risinājumu mūsu kopīgajai valstij? Tikai, manuprāt, valsts var šobrīd apvienot tādus finanšu resursus, lai radītu tādus uzņēmumus, kas spētu radīt nepieciešamās darba vietas, kas maksātu nodokļus no kuriem Latvija varētu atgriezt parādu.

Autors: Uldis Cakars

Publicēts: 12.02.2010


« Atgriezties