Kā kļūt par AAB biedru?

Aloizs Vaznis. Satversme garantē. Bet kā ir praksē? (referāts 2010.gada 19.marta konferencē ''Cilvēktiesības kriminālprocesā'')

             Latvijas Republikas Satversmes 96.pants garantē ikviena indivīda tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmes 116.pantā noteikts, ka šīs tiesības var ierobežot tikai likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
            Šīs tiesības vēl plašāk un detalizētāk ir formulētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kura Latvijā ir spēkā kopš 1997.gada 27.jūnija. Tā, piemēram, minētās konvencijas 8.panta 2.punkts nosaka, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības un noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai, lai aizsargātu citu tiesības un brīvības.
            Tātad, pārkāpt indivīda tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību var tikai gadījumos, kas paredzēti likumā.
            Kurš likums tad paredz šos gadījumus? Izrādās, ka šie likumi ir vairāki, pie kam, papētot tos dziļāk, redzama nenoliedzama likumu kolīzija.
            Viens no krimināllikuma pamatprincipiem – kriminālprocesa obligātums – nosaka, ka amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Tas ir viennozīmīgi noteikts kriminālprocesa likuma 6.pantā.
            Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu, pilnvaroti veikt kriminālprocesu (procesa virzītāji) ir gan KNAB darbinieki (sk. KNAB likuma 8.panta pirmās daļas 2.punktu), gan Drošības policijas darbinieki (drošības policijas nolikuma 2.pants), gan Valsts policijas darbinieki, prokuratūras darbinieki utt.
            KPL 369.pantā teikts, ka kriminālprocesa uzsākšanas iemesli ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai (par kriminālprocesa norisi atbildīgai iestādei), kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šādu ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē.
            KPL 369. pantā noteikts arī, ka par kriminālprocesa norisi atbildīgās iestādes, ziņas var iegūt savās resoriskās vai kriminālprocesuālās darbības rezultātā, tai skaitā veicot operatīvo darbību.
            Par kriminālprocesa uzsākšanas pamatu likums ( 370. p.) uzskata arī ziņas, kas satur informāciju par iespējami notikušu noziedzīgu nodarījumu un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm.
            KPL 371.pants nosaka, ka izmeklētāja tiešajam priekšniekam vai izmeklētājam ir pienākums uzsākt kriminālprocesu savas kompetences ietvaros sakarā ar jebkuru KPL 369.pantā minēto iemeslu publiskās apsūdzības lietā.
            Tātad ar pilnu pamatu var izdarīt secinājumu, ka saskaņā ar likuma prasībām jebkurai par kriminālprocesa norisi atbildīgai iestādei (t.sk. Valsts policija, Drošības policija, , KNAB utt. utml.), operatīvās darbības rezultātā saņemot ziņas, kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir pienākums uzsākt kriminālprocesu, pat arī tādā gadījumā, ja saņemtās ziņas nesatur pietiekamu informāciju nodarījuma sākotnējai kvalifikācijai. Tas noteikts KPL 373.panta 2.daļā.
            Līdzko ir uzsākts kriminālprocess, tā procesa virzītājam ir visas tiesības KPL 11.nodaļas (speciālās izmeklēšanas darbības) reglamentētajā kārtībā veikt speciālās izmeklēšanas darbības t.sk. telefonsarunu noklausīšanos, korespondences kontroli, personas audio kontroli, vietas audio kontroli un video kontroli, personas novērošanu un izsekošanu u.tml.
            Visas šīs darbības procesa virzītājam jāveic, pamatojoties uz attiecīgu izmeklēšanas tiesneša lēmumu.
            Rodas pamatots jautājums - kādam nolūkam domāts Operatīvās darbības likuma 17.pants, kurš nosaka, ka  - citēju-  „ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu, kā arī par valsts svarīgu interešu, valsts drošības un aizsardzības apdraudējumu, ir atļautaoperatīvā sarunu noklausīšanās” – tas ir, to sarunu noklausīšanās, kuras notiek starp šīm personām un citām personām (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem).
            Operatīvās darbības subjekts taču ir pilnvarots veikt kriminālprocesu, un, ja viņa rīcībā ir pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu, tad viņa pienākums ir uzsākt kriminālprocesu. Un, ja viņš ir uzsācis kriminālprocesu, tad viņam ir visas durvis vaļā uz KPL 11.nodaļā paredzētajām speciālajām izmeklēšanas darbībām.
            Kādēļ tad vajadzīga šāda cilvēktiesību ierobežošanas dubultatļauja, it sevišķi vēl ņemot vērā KPL12.panta (Cilvēktiesību garantēšana) nosacījumu, ka pārkāpt publiski nepieejamas vietas neaizskaramību, korespondences un sakaru līdzekļu noslēpumu drīkst vienīgi izmeklēšanas tiesneša vai tiesas piekrišanu.
            No tā varam secināt, ka iestāde, kura ir procesa virzītājs, izmantojot Operatīvās darbības likuma 17.pantā paredzētās iespējas, vai nu pārkāpj Kriminālprocesa likuma 6.panta un 371.panta prasības vai arī viltīgi cenšas apiet KPL 12.panta trešo daļu attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpšanu.
            Nav skaidrs arī tas, ko Operatīvās darbības likuma izpratnē nozīmē „pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu”. Un kā jāsaprot jēdziens „saistība ar noziegumu”?
            Par to, ka spēkā esošā kārtība, saskaņā ar kuru Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai viņa speciāli nozīmēts Augstākās tiesas tiesnesis sankcionē telefona sarunu noklausīšanos vai slepenu audio vai video novērošanu, nebūt nenodrošina Satversmē noteikto cilvēktiesību ievērošanu, varam pārliecināties no konkrētiem piemēriem. Tā, bez kāda likumiska pamata Augstākās tiesas tiesnesis sankcionēja SIA „LSF Holdings” top- menedžera Edgara Jansona, Ventspils miljonāra Laimoņa Junkera, A/S „Ventspils Nafta” padomes priekšsēdētāja Valentīna Solomatina, Oļega Stepanova šoferu, Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga un citu telefonu sarunas, kuru ieraksti vēlāk kratīšanā tika atrasti privātos dzīvokļos un ofisos.
            Ņemot vērā, ka Augstākās tiesas tiesnesim, sankcionējot telefonu sarunu noklausīšanos nav jāsastāda motivēts lēmums ar atsauci uz konkrētiem materiāliem, kuri var būt par pamatu cilvēka pamattiesību pārkāpšanai, bet uz pirmstiesas izmeklēšanas iestādes operatīvā darbinieka formāla lēmuma jāuzliek tikai savs paraksts, tiesnesis nejūt atbildību par savas sankcijas pamatotību un sekām, jo līdz šim šādos atbildības precedenta nav bijis.
            Raksturīgi arī tas, ka AT tiesneša akcepta došanas pamats operatīvās korespondences kontrolei, operatīvās informācijas iegūšanai no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā nepublisku sarunu noklausīšanai ne arī kādu normatīvu dokumentu nav reglamentēts. Viss atkarīgs no konkrētā tiesneša garstāvokļa un subjektīviem uzskatiem.
            Saskaņā ar likumu (35. pants) viņš ir gan tiesīgs iepazīties ar tiem operatīvās darbības iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju, ar ko tiek pamatota konkrētā operatīvās darbības pasākuma nepieciešamība, taču tas nav viņa pienākums.         
            Operatīvās darbības likuma 7.panta ceturtajā daļā noteikts, ka atļauju veikt šos operatīvās darbības pasākumus var izsniegt uz laiku līdz trijiem mēnešiem un pamatotas nepieciešamības gadījumā to var pagarināt, taču tikai uz to laiku, kurā attiecībā uz personu tiek veikta operatīvā izstrāde.
            Rodas jautājums – kā gan Augstākā tiesa līdz 2008.gada 1.septembrim varēja kontrolēt operatīvās darbības pasākumu ievērošanas termiņus, ja līdz tam Augstākajā tiesā nebija šo akceptu reģistrācija un uzskaite?
            Cik pamatoti bijuši šie akcepti, var secināt no Satversmes Aizsardzības biroja direktora Kažociņa kunga paziņojuma presei, ka pēc skandāla par žurnālistes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanos šo noklausīšanos skaits samazinājies uz pusi. Rodas drūma nojauta, par to, kas tad bija šī otra puse.
            Krimināllikuma 144. pants paredz brīvības atņemšanu par personas korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma tīšu pārkāpšanu.
            Kriminālprocesa likuma 375.p. 2. daļā teikts, ka pēc Kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā lēmuma stāšanās spēkā, ar krimināllietas materiāliem drīkst iepazīties tiesu darbinieki, prokurori, izmeklēšanas darbinieki un personas, kuru tiesības bija aizskartās konkrētajā procesā. Galējie lēmumi krimināllietā pieejami publiski, taču – tikai nodrošinot likumā noteiktās informācijas aizsardzību. Taču KNAB izmeklētāji uzskata, ka uz viņiem tas neattiecas. Tā KNAB izmeklētājs Ragže lēmumā par krimināllietas izbeigšanu pret Ruslanu Dervanu nozieguma sastāva trūkuma dēļ Dervana darbībās, lēmumā iekļāva gan Dervana, gan citu personu telefona sarunu atšifrējumus un publicēja tos presē. Prokuratūra to uzskata par normālu praksi.
            Tā Ģenerālprokuratūras virsprokurors M. Adlers paziņoja, ka nedrīkst publicēt tikai tās telefona sarunas, kuras iegūtas ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu, taču telefona sarunas, kas iegūtas saskaņā ar Operatīvās darbības likumu nav pakļautas nekādai slepenības pakāpei, un tāpēc tās publicēt atļauts.
            Tā kā Augstākās tiesas tiesneša lēmums, pretēji likuma par tiesu varu prasībām un slepens un pieejams tikai Ģenerālprokuratūras īpaši pilnvarotiem prokuroriem, un operatīvās darbības subjektu ir daudz, pēc operatīvās darbības pasākumos iegūtās informācijas nopludināšanas masu saziņas līdzekļos, ieinteresētajām personām ( noklausītam sarunu partnerim) nav iespējas noskaidrot, pret ko celt pretenzijas. Līdz ar to Latvijas Republikas presē arvien biežāk sastopami nezināmas izcelsmes privātu telefonsarunu publicēšana presē bez šo sarunu partneru atļaujas, pret ko nevēršas prokuratūra, bet gan atbalsta to.
            Kolīzija saskatāma arī KPL 219.panta pirmajā daļā, kas reglamentē automatizētās datu apstrādes sistēmas (tās daļas), tajā uzkrāto datu, datu vides pārmeklēšanu un piekļuvi tai, kā arī izņemšanu bez datu īpašnieka ziņas tikai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu, ar Elektronisko sakaru likuma 19.panta pirmās daļas 11.punktu un 71.1 panta trešo daļu, kas elektronisko sakaru komersantam uzliek par pienākumu datu nodošanu pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, operatīvās darbības subjektiem, valsts drošības iestādēm, prokuratūrai, bez jebkādas atsauces uz izmeklēšanas tiesneša lēmuma nepieciešamību šajā jautājumā.     
            Operatīvās darbības likuma 7.panta ceturtā daļa nosaka, ka - citēju -  „operatīvā korespondences kontrole, operatīvā informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā nepublisko sarunu slepena noklausīšanās (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem) un operatīvā iekļūšana veicama tikai sevišķajā veidā un ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu.”
            Pieņemsim, ka šis ir viens no Satversmes 96.pantā paredzēto personas tiesību ierobežošanas likumā paredzētais gadījums.
            Paraudzīsimies Latvijas Republikas likumā „Par tiesu varu”. Diemžēl šis likums neparedz nepublisku telefonu sarunu, kā arī cita veida privātās dzīves neaizskaramības pārkāpšanas sankcionēšanu operatīvās darbības nolūkos. Tieši otrādi - likuma „Par tiesu varu” 1.panta otrajā daļā noteikts, ka tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam, bet 1. panta piektā daļa nosaka, ka – citēju – „nav pieļaujama speciālu tiesu izveidošana, kuras neievēro ar likumu noteiktās procesuālās formas” – nevis operatīvās, bet procesuālās normas!
            Saskaņā ar Augstākās tiesas komunikācijas nodaļas vadītājas Rasmas Zvejnieces parakstīto Augstākās tiesas komentāru (Jurista vārds, 2008.g. 26.aug. Nr.32, 15 lpp.) - operatīvās darbības subjekta amatpersonas lēmuma Augstākās tiesas pilnvarota tiesneša akcepts ir lēmums, kas tiek noformēts kā rezolūcija uz operatīvās darbības subjekta lēmuma. Bet kā tad ar likuma „Par tiesu varu” 19.panta otrās daļas nosacījumiem, ka tiesas lēmumus vienmēr pasludina publiski?  
            Bez tam, lēmums rezolūciju veidā, jādomā, saprotams kā nemotivēts lēmums, jeb lēmums, kurā Augstākās tiesas tiesnesis pilnībā pievienojas operatīvās darbības subjekta definētajai motivācijai.
            Vai lēmumu, kuru parakstījis anonīms tiesnesis (jo šī tiesneša uzvārds neparādās krimināllietā) var uzskatīt par publiski pasludinātu lēmumu?
            Un kā tad ar likuma „Par tiesu varu” 28.2 pantu, kurš nosaka, ka tiesas nolēmums ir vispārpieejama informācija?
Likuma „Par tiesu varu” 14.panta 1.daļā noteikts, ka tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā, ja viņš tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai, ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti.
            Ja tiesnesis ir akceptējis operatīvās darbības subjekta lēmumu, tātad viņš ir pilnībā piekritis šā lēmuma motivācijai, pie kam nepārliecinoties par šīs motivācijas atbilstību pierādījumiem.
            Krimināllietā nav redzams AT tiesneša, kurš devis akceptu, uzvārds.
            Kāda garantija, ka šis tiesnesis neizskatīs krimināllietu, kurā viņš devis akceptu, cilvēktiesību ierobežošanai apelācijas vai kasācijas kārtībā?
            Ja izmeklēšanas tiesneša lēmums par publiski nepieejamas vietas  neaizskaramības, korespondences un sakaru līdzekļu noslēpuma pārkāpšanu pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas ir pieejams gan apsūdzētajam, gan viņa advokātam, un par tā pamatotību var iesniegt sūdzību, tātad Augstākās tiesas priekšsēdētāja akcepts (lēmums) nav pārsūdzams, jo tā ir šajā gadījumā gan pirmā, gan pēdējā instance, bet AT priekšsēdētāja speciāli pilnvarots tiesnesis ir „tabu”.
            Šajā ziņā amizants ir Operatīvās darbības likuma 5.pants, kurš paredz personas tiesības griezties ar sūdzību tiesā, ja viņa uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību ir pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības. Tātad, ja persona uzskata, ka viņas likumīgās tiesības uz korespondences noslēpumu ir pārkāptas ar priekšsēdētāja akceptu, tad viņam ir tiesības griezties ar prasību tiesā. Interesanti kādā – rajona , apgabala, administratīvajā vai augstākajā?
            Apsūdzētajam, ne viņa notiesāšanas, ne arī attaisnošanas gadījumā, nav reālas iespējas pašam pārliecināties par to, vai operatīvās darbības, ar kurām pārkāpta viņam Satversmē garantētā privātās dzīves neaizskaramība, veiktas likumīgi vai pretlikumīgi (proti, vai operatīvās darbības subjekta rīcībā ir bijušas pamatotas ziņas par apsūdzētā saistību ar noziegumu, kā to prasa Operatīvās darbības likuma 17.pants).      
            Operatīvās darbības likuma 5.pants gan nosaka, ka „ja persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību ir pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis pārbaudi, sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam, vai arī vērsties ar prasību tiesā”.
            Taču, kā pierādījusi līdzšinējā tiesu prakse, šis prokurora atzinums ir nemotivēts un nepārliecinošs. Personai ne pašai, nedz arī viņas aizstāvim (advokātam)  un pat arī tiesai nav iespējas par to pārliecināties. Viņam jāuzticas prokuroram, kurš pārstāv iestādi (prokuratūru), kura tandēmā ar operatīvās darbības subjektu vākusi viņa vainas pierādījumus un uzturējusi apsūdzību, pat attaisnošanas gadījumā iesnieguši apelācijas un kasācijas protestus. Tātad paši sevi pārbauda un paši vērtē savu darbību likumību.
            Kriminālprocesa likuma 12.panta (cilvēktiesību grantēšana) otrajā daļā teikts „- citēju -” „Cilvēktiesības var ierobežot tikai tajos gadījumos, kad to prasa sabiedrības drošības apsvērumi, un tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā, atbilstoši noziedzīga nodarījuma raksturam un bīstamībai”.
            Interesanti, ko likumdevējs ir domājis ar vārdu „šajā”. Taču ne Operatīvās darbības likumu?!
            No visa tā var secināt, ka Operatīvās darbības likumā paredzētie Cilvēktiesību un pamatbrīvību ierobežojumi ārpus kriminālprocesa ar vēlāku to rezultātu izmantošanu kriminālprocesā, tiek izmantoti nolūkā apiet kriminālprocesa likuma normas un ir klajā pretrunā ar Satversmes garantētajām indivīda tiesībām uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
            Uzskatu, ka nav mazsvarīgi arī tas, ka Augstākās tiesas iesaistīšana represīvo iestāžu operatīvajā darbībā visnotaļ kaitē tiesu sistēmai kā tiesiskuma balsta reputācijai. Paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām izsludinās cilvēktiesību pārkāpšanas piesegšana ar AT priekšsēdētāja vai viņa speciāli pilnvarota tiesneša akceptu ir klaja novirzīšanās no tiesiskas valsts ceļa un viens no priekšnoteikumiem totalitāras valsts varas sistēmas veidošanai.
Kā varētu labot radušos situāciju? Vispirms, manuprāt, jāveic radikāla reorganizācija prokuratūras darbā. Jāizdala atsevišķi pie prokuratūras izmeklēšanas departaments vai pārvalde kā patstāvīga iestāde, lai prokuratūra varētu sekmīgi veikt savu galveno uzdevumu – uzraudzību pār likumības ievērošanu, ar ko tagad tā praktiski, labākajā gadījumā, nodarbojas reizēm, starp citu.
Veikt izmaiņas Operatīvās darbības likumā, nosakot, ka Operatīvās darbības, kuras ierobežo indivīda tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, drīkst veikt tikai pie nosacījuma, ka uzsākts kriminālprocess un šo darbību veikšanai saņemts oficiāls izmeklēšanas tiesneša lēmums, kurš pievienojams krimināllietai un pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas ir pieejams personām, kuru tiesības ir ierobežotas. 
 

Autors: Aloizs Vaznis

Publicēts: 31.03.2010

Avots: Aloizs Vaznis


« Atgriezties