Kā kļūt par AAB biedru?

Dmitrijs Skačkovs. Jautājumā par pārsūdzēšanas mehānismu efektivitāti pirmstiesas kriminālprocesā (referāts 2010.gada 19.marta konferencē ''Cilvēktiesības kriminālprocesā'')

Šogad apritēs pieci gadi kopš Latvijas Republikā ir stājies spēkā pretrunīgi vērtētais Kriminālprocesa likums. Atskatoties nesenajā pagātnē un kaut kādā mērā mēģinot analizēt šī likuma veiksmi vai neveiksmi tā pirmajos darbības gados, nevar neatcerēties, ko šī likuma pieņemšanas dienā par to rakstīja Latvijas mediji.
 
Tā, piemēram, 2005.gada 21.aprīlī ziņu portāls ‘’Apollo’’ publicēja aģentūras ‘’LETA’’ informāciju, kurā tika pausts viedoklis, ka “Jaunā Kriminālprocesa likuma (KPL) mērķis ir radīt iespēju Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm strādāt atbilstoši Eiropas Padomes un Eiropas Savienības kriminālās justīcijas nostādnēm un izmantot pasaulē atzītu modernāku kriminālprocesuālo attiecību risinājumu, novērst pieaugošo neizlemto lietu uzkrājumu pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs un tiesās, kā arī saīsināt ilgstošus tiesvedības procesus.
Jaunais KPL nosaka procedūras vienkāršošanu un paātrināšanu, jo prakse pierādījusi, ka sprieduma sabiedriskā nozīme ir apgriezti proporcionāla no nodarījuma pagājušajam laikam. Turklāt personas ilgstoša kriminālvajāšana, vēl vairāk — turēšana nebrīvē bez notiesājoša sprieduma, ir nopietns cilvēktiesību ierobežojums. ‘’
 
Par to, cik tālu no šīs ainas ir pašreizējais kriminālprocesa stāvoklis Latvijas Republikā, liecina daudzi vispārzināmi fakti.
 
Tā, 2008.gada 1.septembra atzinumā Nr.6-6/368 kāda kriminālprocesa sakarā, kurā ilgstoši tika arestēts nekustamais īpašums, Tiesībsargs arzina, ka procesa virzītāja lēmumu par kratīšanu un izņemšanu pārsūdzēšanas mehānisms nav efektīvs, bet lēmumu par aresta uzlikšanu mantai pārsūdzēšanas mehānisms ir uzlabojams.
 
Pamatā Tiesībsarga kritika par šiem mehānismiem saistījās ar to, ka pēc tā laika Kriminālprocesa likuma redakcijas lēmumi par kratīšanas izdarīšanu un par izņemšanu netika izsniegti personām, kuru tiesības tie skar. Ar 2010.gada 14.janvāra likumu tika izdarīti grozījumi Kriminālprocesa likumā, kuros tika novērstas Tiesībsarga norādītās nepilnības. Tomēr, pēc šī referāta autora domām, tās nebūt nebija pārsūdzēšanas mehānismu neefektivitātes pamatcēloņi.
 
Nevar neminēt, ka pat Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Maizītis pārskatos par Prokuratūras darbu gadu no gada turpināja norādīt prokuroriem uz nepieciešamību pastiprināt uzraudzību pār izmeklēšanu kriminālprocesos, tiesa gan neskarot iemeslus, kuru dēļ šī uzraudzība, tajā skaitā kriminālprocesu veicošu amatpersonu lēmumu pārsūdzēšana pirmstiesas kriminālprocesā, nav pietiekoši efektīva.
 
Šis pētījuma priekšmets ir visai apjomīgs, bet tomēr atļaušos vismaz īsumā izteikt domas par problēmjautājumiem, kas krīt acīs, un par to iespējamjiem un cerams, acīmredzamiem, risinājumiem.
 
Pārsūdzēšanas instances pirmstiesas kriminālprocesā
 
Šķietami loģiski Kriminālprocesa likuma 337.panta 2.daļa noteikumi tomēr parādījuši savu neatbilstību regulējamām sabiedriskajām attiecībām.
 
Tā, piemēram, ja vēl varētu piekrist, ka ir lietderīgi pārsūdzēt procesa virzītājam eksperta vai revidenta rīcību, tad diez vai ir liela varbūtība, ka procesa virzītājs apmierinās sūdzību par procesuālā uzdevuma izpildītāja vai izmeklēšanas grupas dalībnieka rīcību, kura visbiežāk ir vai nu saskaņota ar procesa virzītāju, vai arī viņš šo rīcību ir tieši uzdevis veikt.
 
Tieši tāpat, nozīmīgākās procesuālās darbības izmeklētājs izdara, tās saskaņojot ar uzraugošo prokuroru, kā arī ir jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 37.panta 1.daļas 2.punktu izmeklēšanu uzraugošam prokuroram ir tiesības dot izmeklētājam norādījumus par izmeklēšanas darbību izdarīšanu.
 
Acīmredzot, šī tiesību norma kā tāda ir pilnīgi loģiska no izmeklēšanas darbību plānošanas viedokļa, kaut arī ievērojami mazina izmeklētāja patstāvību un iniciatīvu. Tomēr, kā pārsūdzēšanas mehānisms šī norma diez vai atzīstama par efektīvu, kamēr pats uzraugošais prokurors nav pakļauts efektīvai tiesiskai kontrolei.
 
Līdzīga situācija ir ar izmeklēšanu uzraugoša prokurora lēmumu pārsūdzēšanu amatā augstākam prokuroram, kas paredzēta Krimināllikuma 337.panta 2.daļas 3.punktā. Arī uzraugošais prokurors nozīmīgākos nolēmumus saskaņo ar savu tiešu priekšnieku – amatā augstāku prokuroru, attiecīgās prokuratūras iestādes virsprokuroru.
 
Turklāt, gan prokuratūras iestādes virsprokurors, gan tiesas priekšsēdētājs pēc šī referāta autora domām ne tikai dažreiz nevēlas, bet bieži vien arī nevar pilnvērtīgi kontrolēt kriminālprocesus, kuros īsteno savas pilnvaras viņiem padotie prokurori vai tiesneši.
 
Latvijas Republikas prokuratūras mājas lapā publicētā statistiskā informācija liecina, ka, piemēram, 2008.gadā prokuroru uzraudzībā bijuši 58 868 kriminālprocesi. Tādējādi, ja mēs sadalam šo skaitli ar skaitli 44 (tiesu apgabala prokuratūru, rajona prokuratūru un specializēto prokuratūru virsprokuroru skaits bez Ģenerālprokuratūras departamentu un nodaļu virsprokuroriem), tad iegūstam skaitli 1337,9 jeb, noapaļojot, 1338 kriminālprocesi vidēji gadā uz vienu virsprokuroru. Ja salīdzinam to ar dienu skaitu gadā, tad katram virsprokuroram vidēji ir nepieciešams dienā izskatīt 3,7 kriminālprocesu materiālus. Ja ņemsim vērā, ka daļa no kalendāra gada tomēr ir brīvdienas, svētku dienas un atvaļinājumi, tad, sadalot 1338 kriminālprocesus ar 300 dienām, iegūstam skaitli 4,46. Ņemot vērā, ka kriminālprocess var būt sarežģīts, bet procesa dalībnieka sūdzībās var tikt apstrīdēti vairāki procesuāli lēmumi un vairākas darbības, darba apjoms attiecīgi pieaug – divkāršojas, trīskāršojas. Situāciju raksturo arī prokuratūras statistiskie dati par 2010.gada janvāri, no kuriem redzams, ka uz mēneša sākumu prokuratūras iestādēs atradās 346 neizskatītas sūdzības, bet saņemtas tajā pašā janvārī tika 920.
 
Nenoliedzami, atsevišķu un, diemžēl, augsti stāvošo prokuroru darbībā var pamatoti saskatīt ne tikai kādas objektīvas grūtības, bet gan arī tiesisku nihilismu, negodprātīgu attieksmi pret saviem pienākumiem, mesiānisku pārliecību par savu nekļūdīgumu, kā arī viselementārāko slinkumu.
 
Taču neredzēt arī iepriekš minētās objektīvas grūtības nebūtu taisnīgi pret mūsu kolēģiem juristiem, kas godīgi un dažreiz pat pašaizliedzīgi pilda prokuroru pienākumus, cīnoties ne tikai ar noziedzību, bet arī ar lavīnveidīgu darba apjoma pieaugumu. Tas daļēji arī izskaidro, kāpēc prokuratūras iestāžu vadītājiem un izmeklēšanu uzraugošajiem prokuroriem ir tik raksturīgas stereotipas un bezsaturiskas atbildes, kuru teksta lielāko daļu veido informācija par to, ka sūdzība ir izskatīta un noraidīta.
 
Prokuratūras likums 6.panta 3.daļas un Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļas nepamatota un selektīva piemērošana
 
Prokuratūras likuma 6.panta 3.daļa nosaka, ka prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību — ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi.
 
Šo normu prokurori plaši piemēroja un piemēro, izskatot, noraidot un apmierinot sūdzības par lēmumiem par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, it īpaši līdz tikuši izdarīti grozījumi sākotnējā Kriminālprocesa likuma 373.panta redakcijā, kurā nebija noteikts, ka ir galīgs prokurora vai amatā augstāka prokurora lēmums, ar kuru noraidīta sūdzība par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.
 
Protams, ka šajā situācijā būtu loģiskāk piemērot Kriminālprocesa likuma 337.panta noteikumus, kā arī, izdarot grozījumus Kriminālprocesa likumā, attiecināt Kriminālprocesa likuma 337. pantā paredzēto pārsūdzēšanas kārtību uz lēmumiem par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.
 
Tā vietā gan prokuratūras iestāžu prakse, gan likumdevējs ir gājuši pretēju ceļu, ievērojami ierobežojot personas cilvēktiesību aizsardzības iespējas. Tā, piemēram, vēl līdz šim prokuratūras amatpersonas savās atbildēs uz sūdzībām izskaidro, ka termiņš sūdzības iesniegšanai par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu nevar tikt atjaunots, pat ja nokavēts attaisnojošo iemeslu dēļ, jo šādas sūdzības nereglamentē Kriminālprocesa likuma 24.nodaļa. Turpinot šādu principā pareizu, bet absolūti kontrproduktīvu domu gājienu, atliek vien secināt, ka amatpersona, kas izskata sūdzību, nevar arī ņemt vērā sūdzībā nenorādītos motīvus, kā to paredz Kriminālprocesa likuma 342.panta 3.daļa.
 
Ar 2006.gada 19. janvāra likuma 40.pantu tika noteikts, ka Kriminālprocesa likuma 373.pants tiek papildināts ar septīto daļu, kura nosaka: “Apmierinot sūdzību par lēmumu atteikties uzsākt kriminālprocesu, prokurors vai tiesa var pilnīgi vai daļēji atcelt vai grozīt pārsūdzēto lēmumu. Prokurora vai tiesas nolēmums ir galīgs.’’
 
Ir jāteic, ka arī šī norma, kuru diez vai var uzskatīt par progresīvu no cilvēktiesību viedokļa, nesaturēja nekādu norādi uz to, ka galīgs ir lēmums par sūdzības noraidīšanu, nevis lēmums par sūdzības apmierināšanu. Šī Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļas neskaidrība tomēr netraucēja prokuratūrai to piemērot pēc saviem ieskatiem vienlaikus ar Prokuratūras likuma 6.panta 3.daļu.
 
Kā īpaši zīmīgu piemēru atļaušos minēt gadījumu, kad šī likuma piemērošanas prakse cieši sasaistījusies ar, autoraprāt, savdabīgi saprasto korporatīvo solidaritāti.
 
SIA ‘’P.L.’’ vērsās KNAB ar iesniegumu par prokurora kā procesa virzītāja rīcību, norādot, ka šajā rīcībā saskata noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, jo prokurore ar savu lēmumu ir atzinusi par noziedzīgi iegūtu mantu nekustamu īpašumu, tas ir, izdarījusi darbības, kuras bija tiesīga izdarīt tikai cita institūcija - tiesa. Ar 2007.gada 6.marta lēmumu Korupcijas Novēršanas un Apkarošanas Biroja izmeklētāja, ir atteikusi uzsākt kriminālprocesu. 2007.gada 16.martā SIA ‘’P.L.’’ par šo lēmumu iesniegusi sūdzību Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļai. Prokurors, kurš izskatīja sūdzību, to ir noraidījis, savā lēmumā norādot, ka ‘’atbilstoši Kriminālprocesa likuma 373.panta 7.daļai prokurora lēmums, izskatot sūdzību par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, ir galīgs.’’ Šādu pašu viedokli pauda arī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurors, kurš ar 2007.gada 17.aprīļa lēmumu noraidīja sūdzību par viņam padotā prokurora lēmumu, atsaucoties papildus uz Prokuratūras likuma 6.panta 3.daļu. Punktu pielika Ģenerālprokurora lēmums, kurā visi šeit īsumā atreferētie lēmumi tika atzīti par pareiziem.
 
Acīmredzot, šis gadījums nebija vienīgais. Diemžēl, šī juridiski diskutējama jautājuma atrisinājums likumā nav bijis veiksmīgs, jo ar 2009.gada 12.marta likumu faktiski tika legalizēta prettiesiska un cilvēktiesības aizskaroša prokuratūras iestāžu prakse. 2009.gada 1.jūlijā stājās spēkā 2009.gada 12.marta likums Grozījumi Kriminālprocesa likumā, kura 163.pants izteica Kriminālprocesa likuma 373.panta 7. daļas otro teikumu šādā redakcijā: "Prokurora vai tiesas nolēmums, ar kuru noraidīta vai apmierināta sūdzība, nav pārsūdzams."
 
Rezumējot, atliek vien secināt, ka piecu gadu laikā tika ievērojami, pilnīgi netaisnīgi un bez racionāla juridiska pamatojuma sašaurinātas personu tiesības uz patiešām neatkarīgu un objektīvu kontroli pār lēmumiem par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.
 
Šī kontrole tika novājināta jau pašā Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienā, jo tā 373.panta 1.daļa, atšķirībā no Latvijas KPK 112.panta, devusi iespēju nemotivēt atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Pēc neilga laika likums tika papildināts ar iepriekš minētajiem ierobežojumiem, kas petiesībā kriminālprocesa uzsākšanu atstāj tieši tās prokuratūras iestādes prokurora ziņā, kuram kriminālprocess, ja tas tiktu uzsākts, būtu jāpieņem savā uzraudzībā un jāsāk pie šī kriminālprocesa strādāt.
 
Atteikšanās uzsākt kriminālprocesu un kriminālprocesa uzsākšanas pārsūdzēšana
 
Šeit ir vietā atcerēties arī to, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 372.panta 4.daļu lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu nav pārsūdzams. Motīvi, kuru dēļ šāda norma ir guvusi likumdevēja atbalstu, protams, ir interesants izpētes priekšmets, taču, lai kādi tie nebūtu, nevarētu piekrist, ka kriminālprocesam un tā aizsargātajām sabiedriskajām interesēm rastos kāds kaitējums, ja kriminālprocesuālajā likumā tiktu iestrādāta iespēja pārbaudīt, cik likumīgi un pamatoti uzsākti kriminālprocesi. Jau šobrīd praksē, iesniedzot sūdzības par procesa virzītaja rīcību un lēmumiem, dažkārt tiek norādīts arī uz kriminālprocesa uzsākšanas nelikumību un nepamatotību.
 
Kaut gan no prokuratūras statistiskajiem datiem izriet, ka laika posmā kopš 2005.gada ir samazinājies tieši prokuratūrā uzsākto kriminālprocesu skaits, mēs varam novērot arī to, ka prokuratūras uzraudzībā esošo kriminālprocesu skaits šajos gados ir audzis, neatkarīgi no tā, vai aiz loga ir “trekni gadi” vai krīze. 2005.gadā tādu procesu bija 20236, 2006.gadā procesu skaits gandrīz trīskāršojies un sasniedzis 66074, 2007.gadā kritās līdz 56 990, 2008.gadā atkal pieaudzis līdz 58 868, 2009.gadā kritās nenozīmīgi līdz 58064.
 
Novērotājs, kas nezina Latvijas stāvokli, skatoties uz šiem skaitļiem, varētu iedomāties, ka tā saucamo ‘’dižķibeli’’ mēs esam piedzīvojuši 2005.gadā, nevis tagad, kādēļ noziedzības līmenis ir audzis un joprojām ne pa kam negrib kristies.
 
Nenoliedzami, ja ir pamats uzsākt kriminālprocesu, tad tā uzsākšanu nevar atteikt tādēļ vien, ka kriminālprocesu tā jau ir pārāk daudz. Taču kontrole pār lēmumiem par kriminālprocesa uzsākšanu līdz šim ir bijusi formāla un nepietiekoša, un tas ir viens no kriminālprocesu pārmērīga daudzuma iemesliem.
 
Ja Latvijas KPK 115.panta 2.daļa uzlika par pienākumu prokuroram atcelt izziņas iestādes lēmumu, ja krimināllieta tika ierosināta nepamatoti, vai izbeigt krimināllietu, tad pašlaik šādu pienākumus Kriminālprocesa likuma 37.panta 2.daļa izmeklēšanu uzraugošam prokuroram neparedz. Domājams, ka ar šādu normu Kriminālprocesa likuma 37.panta 2.daļa ir jāpapildina.
 
Tādēļ apsverams arī jautājums par Kriminālprocesa likuma 373.panta 4.daļas grozīšanu, paredzot iespēju pārsūdzēt lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu. Tālākā izklāstā autors liks priekšā arī konkrētu pārsūdzēšanas mehānismu.
 
Kriminālprocesa izbeigšanas pamatojuma pārsūdzēšana
 
Kriminālprocesa likuma 57.nodaļa paredz īpašu kārtību, kādā tiek pārsūdzēts kriminālprocesa izbeigšanas pamatojums. Likumdevēja motīvi arī šajā daļā, moderni izsakoties, ir necaurspīdīgi.
 
Kriminālprocesa likuma 618.panta 3.daļa nosaka šādu sūdzību izskatīšanas piekritību tām tiesām, kurām piekrīt attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izskatīšana. Šajā noteikumā loģika ir, taču šķiet pilnīgi neloģiski, ka Kriminālprocesa likuma 620. panta 2.daļa paredz tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu tikai par 57.nodaļā paredzēto procesuālo prasību nepildīšanu.
 
Šī ir daļa no plašākas problēmas, kas aptver arī kasācijas iemeslu formulējumu Kriminālprocesa likuma 575.panta 1.daļā, un kuru var definēt ar vienu retorisku jautājumu: vai tiešām Latvijā ir daudz tiesnešu, kas nespēj ievērot elementārās, pat nejuristam saprotamas procesuālās prasības par tiesas sēdes laika un vietas paziņošanu, par sūdzības izskatīšanas termiņiem, par uzaicināto personu uzklausīšanu, respektīvi ievērot tos nedaudzus noteikumus par sūdzības izskatīšanas kārtību, kurus satur Kriminālprocesa likuma 619.pants?
 
Iespējams, ka pret šo tēzi daudzi iebildīs, atsaucoties uz vēl aizvien sastopamajiem gadījumiem tiesu praksē, bet tomēr ir jāņem vērā, ka ir ļoti arhaiski noteikt likumā tikai vai pamatā tādus pārsūdzēšanas iemeslus kā nepaziņošoana procesa dalībniekiem par tiesas sēdas laiku. Tādu procesuālu pārkāpumu biežums vairāk ir raksturīgs laikiem, kad par tiesnešiem dažreiz strādāja juristi ar vidējo juridisko izglītību.
 
Pastāvot šādam arhaiskam regulējumam, nevar izslēgt situācijas, kad tiesnesis, kurš izskata sūdzību, var pašā iedīglī iznīcināt jebkuru iespēju pārvērtēt viņa acīmredzami nepareizus secinājumus, vienkārši skrupulozi ievērojot dažas ne pārāk sarežģītas likuma prasības.
 
Ar atzinību vērtējams citu tiesnešu darbs. Piemēram, Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnesis J.Dimpers 2007.gada 23.oktobra lēmumā krimināllietā Nr. 12240002001 norādīja: tā kā viņa lēmums saskaņā ar tā laika likuma redakciju nebija pārsūdzams, ievērojami samazinājās personas tiesības uz aizstāvību, un tāpēc kriminālprocesā iegūtie pierādījumi bija jāvērtē īpaši stingri. Ar gandarījumu ir jāatzīmē arī tas, ka Augstākās Tiesas Senāts ir noraidījis par šo lēmumu iesniegto Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora protestu.
 
Taču ir jāņem vērā, ka praksē ir izplatīta arī pilnīgi pretēja tiesnešu pieeja, kuru var izteikt ar vārdiem ‘’nekas ar cilvēku nenotiks, ja kriminālprocess pret viņu tāpat ir izbeigts, kaut arī uz nereabilitējošā pamata’’ un ‘’nekas ar viņu nenotiks, ja pāris mēnešus pasēdēs’’. Šādas pieejas izplatības mazināšanai nepieciešams pilnveidot pārsūdzēšanas mehānismus gan šajā lietu kategorijā, gan pirmstiesas kriminālprocesā kopumā.
 
Kādus pilveidošanas ceļus saskata šī referāta autors?
 
Pirmām kārtām, uzskatu, ka no Kriminālprocesa likuma pēc iespējas ir jāizslēdz pārsūdzēšanas mehānismi, kas nozīmē tikai lieku laika tērēšanu, negatīvi ietekmējot personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Piemēram, izmeklēšanas grupas dalībnieka rīcības pārsūdzēšanu procesa virzītājam.
 
Otrkārt, ir jāatsakās no līdz šim dominējušās tendences samazināt pārsūdzēšanas iespējas līdz vienai-divām pakāpēm, nepieciešams ieviest dubulto un pat trīskāršo kontroli.
 
Treškārt, nepieciešams palielināt tiesas un tiesnešu lomu pirmstiesas kriminālprocesā un kriminālprocesa uzsākšanas stadijā pieņemto lēmumu kontrolē, paredzot plašākas iespējas pārsūdzēt arī tiesā lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu un par kriminālprocesa uzsākšanu.
 
Šādus un līdzīgus tiesiskus modeļus izmanto jau vairākas valstis. Dažas no šīm valstīm vai dažus šo valstu pielietotos risinājumus nevajadzētu pārņemt nekritiski, kā to dažreiz dara mūsu likumdevējs, bet tomēr problēmas izpēte nevar būt ne vispusīga, ne praktiski noderīga, ne mūsdienu situācijai atbilstoša, pilnībā ignorējot ārvalstu pieredzi un no tās uzreiz atsakoties.
 
Piemēram, Francijas Kriminālprocesa kodeksa sistēma būtiski atšķiras no Latvijas kriminālprocesa tieši ar to, ka izmeklēšanas tiesnesis ir aktīvs procesa dalībnieks praktiski visā pirmstiesas kriminālprocesā. Izmeklēšanas tiesnesis var izdarīt izmeklēšanas darbības (Francijas KPK 92.pants), pieprasīt no kriminālprocesu veicošajām amatpersonām izdarīt izmeklēšanas darbības (Francijas KPK 151.panta 1.daļa), lemt par pierādījumu pieļaujamību jau izmeklēšanas stadijā (Francijas KPK 170.pants), izbeigt kriminālprocesu, ja apsūdzības celšanai nav pamata (Francijas KPK 177.panta 1.daļas).
 
Saskaņā ar Francijas KPK 185. un 186. pantiem procesa dalībniekiem ir tiesības pārsūdzēt izmeklēšanas tiesneša lēmumus izmeklēšanas palātai.
 
Citiem vārdiem, izmeklēšanas tiesneša statuss Francijas kriminālprocesā ir pietuvināts procesa virzītāja statusam Latvijas kriminālprocesā, un, kas ir daudz svarīgāk, tiesa plašāk, nekā Latvijā, kontrolē pirmstiesas kriminālprocesa norisi.
 
Pārsūdzības arhitektūras ziņā mūsu Kriminālprocesa likumam ir līdzīgs Igaunijas Kriminālprocesa likums, kura 229.paragrāfs piešķir procesa dalībniekiem tiesības pārsūdzēt izmeklēšanas iestādes lēmumus prokuroram, bet prokurora lēmumus – vienu pakāpi augstākajā prokuratūrā. Tomēr, Igaunijas Kriminālprocesa kodeksa 230.paragrāfs paredz iespēju prokuratūras amatpersonu lēmumus pārsūdzēt izmeklēšanas tiesnesim.
 
Kā interesantu piemēru var minēt arī Krievijas Federācijas un Ukrainas Kriminālprocesa kodeksus, kuru aktualitāte Latvijai pamatojās uz tādu mūsu tiesisko kultūru kopējo iezīmi kā ārkārtīgi progresīva tiesiskā regulējuma iestrādāšana likumā un relatīvi augsts juristu profesionāls līmenis, kuri, diemžēl, bieži vien vāji ietekmē kopumā represīvi nihilistisku domāšanas veidu likuma piemērošanas praksē. Iespējams, ka demokrātiskie institūti, kas Latvijā vismaz pagaidām funkcionē, ļaus mums šo valstu pieredzi izmantot labāk, nekā pašās Krievijā un Ukrainā.
 
Krievijas Kriminālprocesa kodeksa 125.panta 1.daļa paredz personai tiesības pārsūdzēt rajona tiesā pēc pirmstiesas izmeklēšanas izdarīšanas vietas lēmumus par krimināllietas ierosināšanu un izbeigšanu, citus lēmumus, kas skar personas konstitucionālās tiesības un brīvības, vai kavē personas pieeju tiesai.
 
Ukrainas Kriminālprocesa kodekss, kurš no juridiskās tehnikas viedokļa izskatās neskaidrāks un sarežģītāks, tomēr paredz iespējas pārsūdzēt tiesā lēmumus par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu (236-1.pants), par kriminālprocesa izbeigšanu (236-5 pants) un kriminālprocesa uzsākšanu (236-7.pants).
 
Tādējādi, tiesas kontroles pastiprināšana par procesa virzītāju lēmumiem un rīcību Latvijas Republikas Kriminālprocesa likumā atzīstama par loģisku un nepieciešamu soli, turklāt atbrīvojot daudzus prokuratūras iestādes virsprokurorus no darba ar sūdzībām, un tādējādi dodot viņiem iespēju vairāk pievērsties prokuratūras darba organizēšanai un vadīšanai.
 
Protams, nevar nerēķināties ar cilvēkresursu un pārējo resursu trūkumu tiesās, bet vienlaikus ir jāatceras par to, ka Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, izskatot sūdzības par cilvēktiesīūbu pārkārpumiem, vairākkārt ir noraidījusi valdību argumentus, kas balstās uz šiem apsvērumiem, un tādēļ, vienkāršiem vārdiem sakot, valstij ir lētāk domāt par labāku darba apstākļu radīšanu Latvijas tiesnešiem un viņu darba uzlabošanu, nevis riskēt ar arvien jaunu kompensāciju maksāšanu personām, kuras vērsīsies ECT ar sūdzībām pret Latviju.
 
Šajā sakarā vēlos likt priekšā vairākus grozījumus Kriminālprocesa likumā:
 
I.
 
Izteikt Kriminālprocesa likuma 337.panta 2. un 3.daļu šādā redakcijā:
 
“337.pants. Sūdzības iesniegšana

(2) Kriminālprocesā iesaistītās personas sūdzību iesniedz, bet ja tā ir iesniegta citām amatpersonām, to nodod izlemšanai:
 
1) par izmeklēšanas iestādes amatpersonu, kura izlemj jautājumu par kriminālprocesa uzsākšanu, izmeklētāja, izmeklēšanas grupas dalībnieka, procesuālā uzdevuma izpildītāja, eksperta vai revidenta rīcību, par izmeklētāja vai izmeklētāja tiešā priekšnieka rīcību vai lēmumiem — uzraugošajam prokuroram;
 
2) par uzraugošā prokurora vai prokurora kā procesa virzītāja rīcību vai lēmumiem — vienu pakāpi augstākai prokuratūras iestādei, kuras virsprokurors uzdod sūdzības izskatīšanu šīs prokuratūras iestādes prokuroram;

3) par šā panta 2. daļas 2.punktā minētās amatpersonas rīcību un lēmumiem – izmeklēšanas tiesnesim.
 
4) par izmeklēšanas tiesneša rīcību vai lēmumiem – augstāka līmeņa tiesai, kuras priekšsēdētājs uzdod sūdzības izskatīšanu šīs tiesas tiesnesim,
 
5) par tiesas vai tiesneša nolēmumu — augstāka līmeņa tiesai,
 
6) par citu tiesneša rīcību, — tiesas priekšsēdētājam.

(3) Ja šajā likumā nav noteikts citādi, tad ir galīgi šādi par sūdzību pieņemtie lēmumi pirmstiesas kriminālprocesā vai par sūdzību par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu:
 
1) izmeklēšanas tiesneša lēmums par šā panta 2. daļas 1.punktā minēto personu rīcību vai lēmumiem,
2) augstāka līmeņa tiesas tiesneša lēmums par prokurora kā procesa virzītāja rīcību vai lēmumiem,
3) augstāka līmeņa tiesas nolēmums par tiesas vai tiesneša nolēmumu.’’
 
II.
 
Izteikt kriminālprocesa likuma 373.panta 1., 4., 5., 7. daļas šādā redakcijā:
 
“(1) Ja procesuāli pilnvarota amatpersona konstatē, ka nav pamata kriminālprocesa uzsākšanai, tā pieņem motivētu lēmumu, un par to paziņo personai, kura iesniedza ziņas par iespējamu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izņemot ārstniecības personas vai iestādes. Šajā pantā paredzēto sūdzību izskatīšanas kārtību nosaka šā likuma 24.nodaļa, ciktāl šis pants nonosaka citādi.
 
(4) Lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu šā likuma 369.panta otrās daļas 1., 2. un 4.punktā minētās personas 10 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas par kriminālprocesa uzsākšanu publiskās apsūdzības kriminālprocesos var pārsūdzēt šā likuma 337.panta 2. daļas 1., 2., 3., 4. punktos minētajām amatpersonām un institūcijām, bet privātās apsūdzības kriminālprocesos - augstāka līmeņa tiesai.
 
(5) Lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu šā likuma 369.panta otrās daļas 1., 2. un 4.punktā minētās personas 10 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas publiskās apsūdzības kriminālprocesos var pārsūdzēt šā likuma 337.panta 2. daļas 1., 2., 3., 4. punktos minētajām amatpersonām un institūcijām, bet privātās apsūdzības kriminālprocesos - augstāka līmeņa tiesai.

(7) Apmierinot sūdzību, var pilnīgi vai daļēji atcelt vai grozīt pārsūdzēto lēmumu. Ir galīgi šādi lēmumi par šajā pantā paredzētajām sūdzībām:
 
1) izmeklēšanas tiesneša lēmums par izmeklēšanas iestādes amatpersonas rīcību vai lēmumiem sakarā ar publiskās apsūdzības kriminālprocesu,
2) augstāka līmeņa tiesas tiesneša lēmums par prokurora rīcību vai lēmumiem sakarā ar publiskās apsūdzības kriminālprocesu,
3) augstāka līmeņa tiesas lēmums par sūdzību sakarā ar privātās apsūdzības kriminālprocesu.‘’
 
Piezīme: Autors atstāj atklātu jautājumu par to, vai, uzsākot kriminālprocesu, procesuāli pilnvarotajai amatpersonai, nebūtu uzliekams par pienākumu nosūtīt procesā iesaistītajām personām lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu. Tādas normas iekļaušana likumā būtu tikai loģiska, taču nepieciešams izanalizēt šo jautājumu attiecībā uz situācijām, kad kriminālprocess tiek uzsākts, pamatojoties uz ierobežotās pieejamības informāciju.
 
III.
 
Aizstāt Kriminālprocesa likuma 392.1. panta 5. daļas 1. teikumā vārdus ‘’uzraugošajam prokuroram’’ ar vārdiem: ‘’uzraugošajam prokuroram vai, ja kriminālprocesu izbeidz prokurors, amatā augstākam prokuroram un vienu pakāpi augstākai prokuratūras iestādei.’’.
 
Piezīme: šādas normas neesamība apgrūtina Kriminālprocesa likuma 393.panta pimērošanu, jo amatu augstāki prokurori var vienkārši nezināt vai neuzzināt savlaicīgi par izbeigtajiem kriminālprocesiem.
 
IV.
 
Aizstāt Kriminālprocesa likuma 392.1.panta 5.daļā vārdus ‘’10 dienu’’ ar vārdiem ‘’viena mēneša’’.
 
Papildināt Kriminālprocesa likuma 392.1. pantu ar 8., 9., 10. daļām šādā redakcijā:
 
‘’ (8) Lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu kriminālprocesā iesaistītās personas var pārsūdzēt viena mēneša laikā pēc lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu saņemšanas. Publiskās apsūdzības kriminālprocesos lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu var pārsūdzēt šā likuma 337.panta 2. daļas 1.,2.,3.,4. punktos minētajām amatpersonām un institūcijām, bet privātās apsūdzības kriminālprocesos - augstāka līmeņa tiesai. Šajā pantā paredzēto sūdzību izskatīšanas kārtību nosaka šā likuma 24.nodaļa, ciktāl šis pants nonosaka citādi.
 
(9) Daļā par kriminālprocesa izbeigšanas pamatojumu kriminālprocesā iesaistītajai personai ir tiesības pārsūdzēt procesa virzītāja lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu šā likuma 57.nodaļā noteiktajā kārtībā.
 
(10) Ir galīgi šādi lēmumi par šajā pantā paredzētajām sūdzībām:
 
4) izmeklēšanas tiesneša lēmums par izmeklēšanas iestādes amatpersonas rīcību vai lēmumiem sakarā ar publiskās apsūdzības kriminālprocesu,
5) augstāka līmeņa tiesas tiesneša lēmums par prokurora rīcību vai lēmumiem sakarā ar publiskās apsūdzības kriminālprocesu,
6) augstāka līmeņa tiesas lēmums par sūdzību sakarā ar privātās apsūdzības kriminālprocesu.‘’
 
Piezīme: jau šobrīd Kriminālprocesa likuma 618.panta 2.daļa paredz, ka sūdzības par kriminālprocesa izbeigšanas pamatojumu iesniedzamas viena mēneša laikā, tāpēc nav skaidrs, kādēļ tādu pašu termiņu netika noteikts tāds pats termiņš attiecībā uz kriminālprocesa izbeigšanas pārsūdzēšanu kopumā, it īpaši ņemot vērā to, ka personām ir tiesības iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem.
 
V.
 
Aizstāt Kriminālprocesa likuma 617.panta 1.daļā vārdus ‘’izmeklētāja vai prokurora’’ ar vārdiem ‘’procesa virzītāja’’.
 
Izslēgt no Kriminālprocesa likuma 618.panta 4. daļu.
 
Papildināt Kriminālprocesa likuma 619.panta 1.daļu ar teikumu:
 
‘’Šajā pantā paredzēto sūdzību izskatīšanas kārtību nosaka šā likuma 24.nodaļa, ciktāl šī nodaļa nonosaka citādi.’’
 
Izslēgt no Kriminālprocesa likuma 620.panta 2.daļas vārdus ‘’tikai par šajā nodaļā noteikto procesuālo prasību neievērošanu.‘’
 
VI.
 
Papildināt Kriminālprocesa likuma 37.panta 1.daļu ar 8.punktu šādā redakcijā:
 
‘’8) atcelt lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu, ja kriminālprocess tika uzsākts nelikumīgi vai nepamatoti, vai izbeigt kriminālprocesu, ja izmeklēšanas darbības jau tika izdarītas.’’
 

Apzinoties, ka vairāki no šiem priekšlikumiem izsauks gan šaubas, gan kritiku, autors grib cerēt, gan uz to, ka kritika būs konstruktīva, gan uz to, ka tomēr kopumā šie priekšlikumi ir pieņemami un gūs atbalstu, jo to pamatā, vismaz pēc autora domām, ir racionāli apsvērumi.

Autors: Dmitrijs Skačkovs

Publicēts: 31.03.2010

Avots: Dmitrijs Skačkovs


« Atgriezties