Kā kļūt par AAB biedru?

Saulvedis Vārpiņš. Vai kriminālprocesā var vadīties pēc principa „mērķis attaisno līdzekļus”, jeb cilvēktiesību pārkāpumi veicot operatīvās darbības. (referāts 2010.gada 19.marta konferencē ''Cilvēktiesības kriminālprocesā'')

Operatīvās darbības Latvijā veic ne viena vien tiesībsargājošā struktūra, taču, ņemot vērā to, ka pamatā uz tiesu nonāk lietas, kuru pamatā ir KNAB darbība, cilvēktiesību pārkāpumi tiks analizēti tieši minētās iestādes darbībā.
Šajā tematā tiks apskatīts tikai viens jautājums- operatīvais pasākums: videokontrole.
KNAB devīzes "GODS PĀR VARU" skaidrojums[1], atrodams KNAB mājas lapā un ir sekojošs:
-Goda jēdziens skaidro cilvēka attieksmi pret sevi un sabiedrības attieksmi pret šo cilvēku. Godīgums ietver sevī tādas kategorijas, kā patiesumu, principialitāti, uzticību.
-Korupcija ir uzticētās varas ļaunprātīga izmantošana, lai gūtu personīgu labumu, tāpēc gods kā jēdziens ir KNAB būtības stūrakmens, kods, atslēgas vārds. Godīgums ir korupcijas jēdziena vistiešākais pretpols.
-"Gods pār varu" - ar šo ir pateikts, ka gods ir augstāks par visu; atbildīga rīcība, taisnīgums, caurspīdīgums un viens likums visiem, tā ir goda lieta.
Neviļus rodas jautājums: vai devīze „gods pār varu”, nozīmē arī „gods pār likumu”?
Un vai gods nav saistāms ar likuma striktu un nelokāmu ievērošanu?
 
Šo jautājumu paanalizēšu uz šobrīd esošo tendenču, jeb KNAB izveidotās prakses bāzes, kas savukārt ir ietekmējusi arī tiesu praksi.
 
Manā kā aizstāvja lietvedībā ir bijušas jau vairāki kriminālprocesi, kuros nācies saskarties ar ārēji it kā neesošu vienkāršu problēmu: operatīvās darbības laikā izdarītiem videoierakstiem, kuri tiek izmantoti kā apsūdzības pierādījumi krimināllietā.
 
Piemēra pēc varu minēt, ka tādā veida pieradījumi bija iegūti tā sauktajā Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnešu lietā, Ceļu policijas vadības kukuļošanas lietā un vēl citās.
 
Ārēji viss noformēts tā, ka it kā likums nav pārkāpts: ir AT tiesnešu sankcijas, operatīvo darbinieku ziņojumi, ieraksti, to atšifrējumi, fonoskopiskās ekspertīzes.
Problēma saskatāma
-ne jau tajā , ka ir ieraksti, kas, iespējams satur aizstāvamās personas vainas pierādījumus,
- problēma ir tajā, kā šie ieraksti ir iegūti, ko var nosaukt par tiesisko nihilismu.
 
Sākšu varbūt ar vienkāršāko:
 
Vispārīgs princips ir definēts AT Senāta Krimināllietu departamenta 2007.gada 28.augusta lēmumā lietā Nr.SKK-0385/07, kur AT norādīja, ka princips – atļauts ir tas, kas nav aizliegts, darbojas privāttiesību sfērā.
Operatīvie pasākumi privāttiesību sfēru neskar, tas ir darbību kopums publiskajās tiesībās starp valsti un personu, un šajā sfērā darbojas princips – atļauts ir tas, kas ir noteikts ar likumu.
 
Operatīvās darbības likuma 6.pants nosaka, ka „operatīvās darbības saturs ir operatīvie pasākumi un to īstenošanas metodes”.
Panta 1.daļā ir dots operatīvo darbības pasākumu uzskaitījums, pie kam- kas jo būtiski- šis uzskaitījums ir izsmeļošs, jo minētā panta 2.daļa nosaka, ka „šajā pantā dots pilnīgs operatīvās darbības pasākumu uzskaitījums, un to var grozīt vai papildināt tikai ar likumu”.
 
No minēto normu teksta viennozīmīgi izriet, ka, ja tiek veiktas darbības, kas nav minētas ODL 6.panta 1.daļā, tas iziet ārpus operatīvās darbības satura un nenoliedzami rodas jautājums par šādu darbību likumību.
 
Operatīvās darbības likums paredz tādu operatīvās darbības pasākumu kā „audiokontrole”, bet neparedz tādu operatīvo darbību kā „videokontrole”.
 
Es domāju, ka man nevienu nevajag pārliecināt, ka audiokontrole un videokontrole nav viens un tas pats, un nav, izejot tieši no cilvēktiesību aizskāruma līmeņa.
 
Videokontroles jeb videonovērošanas laikā cilvēka pamattiesības tiek aizskartas daudz būtiskāk, nekā audiokontroles laikā, jo ir iespējams ne tikai dzirdēt, ko attiecīgā persona saka, bet arī redzēt visu ko viņa dara, neapzinoties, ka tiek filmēta.
Labi, ja tās ir noziedzīgas darbības, bet- ko tad, ja tās ir privātas?
 
Līdz ar to, pamatojumam, kāpēc izmantot nevis audiokontroli, bet videokontroli, ir jābūt daudzkārt nopietnākam, jo iejaukšanās līmenis personas privātajā dzīvē ir daudz augstāks- kā uz delnas ir ne tikai tas, ko cilvēks saka, bet kā jau teicu - arī tas, ko un kā viņš dara nu tajā var būt daudz intīma rakstura momentu, kurus citādi persona no citu acī vēlētos noslēpt.
Videokontroles gadījumā iejaukšanās indivīda pamattiesībās ir būtiskāka, jo principā viņš tiek pakļauts divu veida kontrolēm – audio un video.
 
Kur parādās problēma indivīdam.
 
Tādi operatīvie pasākumi gan audiokontrole gan videokontrole ir slepeni pasākumi, sakarā ar ko indivīds pats nevar izmantot nekādus aizsardzības līdzekļus, nevar par kaut ko sūdzēties, pārsūdzēt vai tamlīdzīgi.
 
Tieši tāpēc šādās situācijās ir jābūt tādai procedūrai šo pasākumu uzsākšanai un veikšanai, kas nodrošinātu pienācīgu un atbilstošu indivīda tiesību aizsardzību.
To prasa tiesiskuma princips, no kura izriet prasība, lai iejaukšanās personas tiesībās tiktu pakļauta efektīvai kontrolei, ko parasti vismaz pēdējā līmenī veic tiesas, jo tiesu kontrole nodrošina vislabākās neatkarības, objektivitātes un taisnīgu procedūru garantijas.[2]
 
Kas notiek konkrētajās lietās:
 
Lūk , piemēra pēc viena no izziņām, kurā vienā no lietām KNAB ziņo, ka:
„KNAB operatīvo izstrāžu nodaļā tika ierosināta operatīvās uzskaites lieta” un ka „ saskaņā ar LR Augstākās tiesas akceptētiem lēmumiem, un pamatojoties uz Operatīvās darbības likuma 17.panta 3.punktu, tika veikti sevišķā veidā veicamie operatīvās darbības pasākumi-nepublisku sarunu slepena noklausīšanās personas „X” darba kabinetā [adrese]”, tajā skaitā 15.10 2008. no plkst 09:22 līdz plkst 09:32 un šī saruna fiksēta CD Nr.12/483.
 
Kā apstiprinājums minētajam ir pievienota LR Augstākā tiesa uzziņa, kurā apliecināts, ka tiešām attiecībā uz personu „X” tā akceptējusi piecus sevišķā veidā veicamus operatīvās darbības pasākumus:
-2008.gada 3.oktobrī trīs operatīvās sarunu noklausīšanās pa trim dažādiem telefona numuriem,
-2008.gada 3.oktobrī vienu operatīvo nepublisku sarunu slepenu noklausīšanos
-2008.gada 10.oktobrī- operatīvo iekļūšanu personas „X” darba kabinetā Nr...., [adrese].
 
Kas redzams: KNAB darbinieki AT tiesnesim ir prasījuši akceptēt tikai „noklausīšanos” un tikai „iekļūšanu”, bet ne atļauju videokontroles veikšanai.
 
Mēs nezinām, kāds būtu bijis attiecīgais Augstākās tiesas tiesneša lēmums, ja viņam KNAB darbinieki būtu prasījuši atļauju personas „X” darba kabinetā veikt videonovērošanu.
Varbūt tiesnesis ieskatītu, ka personas „X” kā sievietes kabinetā videofilmēšana būtu nevietā un pilnībā pietiktu tikai ar audiokontroli, pat neskatoties uz to, ka KNAB ir aizdomas par kukuļošanu.
 
Pie šādiem apstākļiem secināms, ka operatīvās darbības subjekti, papildus īpaši pilnvarotā Augstākās tiesas tiesneša lēmumos noteiktajam, ir veikuši ne vien operatīvo sarunu noklausīšanos attiecīgās personas darba kabinetā, bet arī viņas darbību videofilmēšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus, kas ieraksta konkrētajā telpā notiekošo.
 
Kādu man ir nācies dzirdēt pretargumentu no prokuratūras, apgalvojot, ka KNAB darbinieki likuma prasības nav pārkāpuši.
 
Tā ir atsauce uz 6.panta 3.daļu, kas skan:„Operatīvās darbības pasākumu gaitā var izdarīt ierakstus ar video un audio, kino un foto aparatūru, kā arī izmantot dažādas informācijas sistēmas, tehniskos, ķīmiskos un bioloģiskos līdzekļus. Šo līdzekļu izmantošana nedrīkst nodarīt kaitējumu iedzīvotāju veselībai un apkārtējai videi. To izmantošanas kārtību nosaka operatīvās darbības subjekts.”
 
 
Kas notiek: tiek saņemta atļauja operatīvajam pasākumam „noklausīšanās” un tālāk minētā norma tiek „interpretēta” tādejādi, ka papildus attiecīgajam „operatīvās darbības pasākumam” drīkst arī „izdarīt ierakstus ar video, audio, kino un foto aparatūru”.
 
Minētā interpretācija ir atjautīga, taču tā nav juridiski korekta un manā skatījumā tā tāda ir apzināti, jo tiek piesegta likuma nepilnība un nelikumīga darbība tiek padarīta par šķietami likumīgu.
Ja ODL 6.panta 3.daļu interpretējam šādejādi, tad vispār nav vajadzīgs prasīt akceptu tādam pasākumam kā „operatīvā sarunu noklausīšanas” jo pietiek veikt tādu operatīvo pasākumu kā „operatīvā izsekošana” un tālāk, jau izmantojot 3.daļā minētās tiesības var gan veikt video, gan audio ierakstus- kas faktiski tā pati noklausīšanās vien būs.
 
Faktiski doma likumdevējam ir bijusi pavisam cita, ko apliecina tas, ja ODL normas apskatām to saistībā un kopsakarā.
Operatīvās darbības likuma 7.panta 1.daļa paredz, ka „šā likuma 6. pantā norādītos operatīvās darbības pasākumus var veikt vispārējā un sevišķajā veidā.”.
 
Vispārīgā tiesību norma – ODL 7.panta 2.daļa un 3.daļa, nosaka kritēriju operatīvās darbības pasākumu vispārējā un sevišķā veidā nošķiršanai, par pamatu ņemot personas konstitucionālo tiesību aizskaršanas pakāpibūtiski aizskar vai būtiski neaizskar šīs personas tiesības.
 
 
(2) Operatīvās darbības pasākumi veicami vispārējā veidā, ja to veikšanas paņēmieni, forma un apjoms būtiski neaizskar personu konstitucionālās tiesības. Šos pasākumus amatpersona uzsāk ar tās tiešā vadītāja (priekšnieka) vai viņa vietnieka akceptu.

(3) Operatīvās darbības pasākumi, kuru gaitā tiek būtiski aizskartas personu konstitucionālās tiesības, veicami sevišķajā veidā.
 
Operatīvās darbības likuma 7.panta 4.daļa paredz, ka „Operatīvā korespondences kontrole, operatīvā informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem) un operatīvā iekļūšana veicama tikai sevišķajā veidā un ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu.”.
 
Personas konstitucionālo tiesību aizsardzībā acīmredzams ir speciāls regulējums – tas ir virzīts uz tiesu varas kontroli pār operatīvās darbības subjektiem, gadījumā, kad veiktās darbības var būtiski aizskart indivīda pamattiesības. Ja minētā panta 4.daļa paredz, ka lai noklausītos nepubliskas sarunas, ir vajadzīgs tiesneša akcepts, nevar pieņemt, ka tāds nav vajadzīgs videofilmējot, kas personas tiesības aizskar daudz būtiskāk.
 
Tas, ka kādas personas kabinetā tiek ievietota videokamera un veikts audio un videoieraksts nav parasta videofilmēšana, bet juridiski runājot- videokontrole. Nav nozīmes tam, ka šāds jēdziens nav minēts ODL.
Tā ir universitātes studentu gudrība, ka ja, kaut kas nav atrodams kādā likuma normā, tad jāskata likumā un, ja arī tad nevar atrast- tad jāskata vēl plašāk- tiesību sistēmā kopumā, jo tajā var rast atbildi.
 
Ir kāds jaunāks likums -Kriminālprocesa likums, kurš ir tapis laikā, kad sabiedrības tiesiskā apziņa bija sasniegusi augstāku līmeni un līdz ar to šis likums ir daudz progresīvāks no cilvēktiesību aizsardzības viedokļa salīdzinājumā ar ODL.
 
Daudzas darbības, kuras KNAB ir veicis un veic ODL ietvaros, faktiski būtu bijis jāveic KPL noteiktajā speciālo izmeklēšanas darbību kārtībā, taču tas darīts netiek. Kāpēc- tā jau ir cita tēma.
Taču vienu šajā sakarā gribu atzīmēt- tieši tāpēc, ka ODL regulējums mazāk aizsargā personas tiesības un kontrole pāŗ likumības ievērošanu ir apgrūtinošāka, tiek izmantots tieši ODL regulējums
 
Atgriežoties pie KPL: KPL 215.pants, kurš definē kādas ir speciālās izmeklēšanas darbības, strikti atsevišķi nodala:
-personas un vietas audiokontroli, un atsevišķi
-vietas videokontroli.
 
Par to, kam saskaņā ar ODL ir dots tiesneša akcepts un kas ir audiokontrole, nevar būt nekādu strīdu, jo Operatīvās darbības likuma 17.panta 1.daļas 3.punkts, manā skatījumā to nosaka pietiekoši skaidri, definējot, ka „operatīvā sarunu noklausīšanāstā ir,” to sarunu noklausīšanās, kuras notiek starp šīm personām un citām personām (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem)”.
 
Tātad –noklausīšanās ir tikai un vienīgi noklausīšanās, nevis noklausīšanās + darbību vizuāla fiksēšana.
 
Atzīmējams, ka operatīvās darbības subjekti ir pat tik slinki, ka iztulkodami ODL 6.pantu „pa savam prātam”, formāli šo tulkojumu pat necenšas ievērot, jo no normas burtiski gramatiska tulkojuma vadoties, vienlaicīgi būtu jāveic audioieraksts ( kam būtu tiesneša sankcija), bet vēl paralēli jāveic videoieraksts ( kura pamatojums būtu ODL 6.panta 3.daļa).
 
Rodas jautājums, vai attiecīgie operatīvie darbinieki un viņu darbību kontrolējušās institūcijas nav apguvuši elementāras tiesību normu interpretācijas metodes?
Varbūt nepieciešams rosināt jautājumu par pāratestāciju?
 
KNAB savā darbībā aizmirst, ka saskaņā ar ODL 28.pantu operatīvās darbības subjektiem un to amatpersonām, pildot savus dienesta pienākumus, ir
- tiesības veikt atklātus un slepenus šā likuma 6.pantā paredzētos operatīvās darbības pasākumus (starp kuriem nav videokontrole)
- radīt un izmantot informācijas sistēmas un tehniskos līdzekļus šo pasākumu veikšanai un informācijas fiksēšanai ( tajā pat laikā viņi nav tiesīgi radīt un izmantot informācijas sistēmas un izmantot tehniskos līdzekļus informācijas fiksēšanai veidā, kas nav paredzēts ODL 6.pantā)
 
Kas radījis šo situāciju?
Tas, ka apzināti netiek izdarīti grozījumi ODL. Pēdējās izmaiņas minētajā likumā izdarītas 10.12.2009. taču neviens neuzskatīja par nepieciešamu papildināt 6.panta 1.daļā minētos operatīvos pasākumus ar tādu pasākumu kā „videokontrole”, jo patreiz esošā situācija ir daudz izdevīgāka- var filmēt bez jebkādām atļaujām, bet tad, kad AT tiesnesim būs jāpaprasa atļauja arī videokontrolei, būs šī prasība jāpamato, pastāv iespējamība, ka atļauja ne vienmēr tiks dota.
 
Vai viedoklis par šādu darbību pretlikumību ir pareizs?
 
Sliecos domāt, ka jā, jo attiecīgajā jautājumā ir arī ECT prakse:
 
Lietā Vetters pret Franciju ( Vetter v.France) lietā Nr.59842/00 II sekcijas 2005.gada 31.maija lēmumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka ir pārkāptas iesniedzēja Eiropas cilvēktiesību konvencijas 8.pants (1.daļa: „Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību”), jo policija, lai noklausītos iesniedzēju, kuru turēja aizdomās slepkavības izdarīšanā, ievietoja viņa mājā noklausīšanās ierīces, kaut gan likums regulēja tikai telefona sarunu noklausīšanos. Eiropas cilvēktiesību tiesa Konvencijas 8.panta pārkāpumu saskatīja tajā apstāklī, ka informācijas iegūšanai policija izmantoja nevis telefona noklausīšanos, ko regulēja likums, bet gan noklausīšanās ierīci, kura tika ievietota telpā tāpat un likumā nebija regulēts šāds noklausīšanās veids.[3]
 
Līdzīgi ECT lēma lietā Nr.5935/02 Heglas v. Czech Republic,kur ECT V.sekcija ar 2007.gada 1.marta lēmumu atzina, ka Čehija attiecībā pret iesniedzēju ir pārkāpusi Konvencijas 8.pantu, jo iesniedzēja vainas pierādīšanā tika izmantoti sarunu ieraksti, kas ,lai arī bija izdarīti ar tiesneša akceptu, tas tika izdarīts laikā, kad attiecīgais normatīvais regulējums, kas noteica šādu ierakstu veikšanu, vēl nebija stājies spēkā. Tiesa atzina, ka „Valsts vara nenodrošināja tiesisku pamatu šādai ierakstīšanai. To regulēja nevis likums, kurš atbilstu Eiropas tiesas precedentu praksei, bet gan tiesību piemērošanas prakse, kuru nevar uzskatīt par pietiekošu tiesisku pamatu, kas nosaka to skaidru to izmantošanu daļā par iejaukšanās pieļaujamību, apjomu, kontroli un šādi iegūtu ziņu izmantošanu.”[4]
 
Tas, ka varbūt KNAB tā dara ne pirmo reizi, nenozīmē, ka tās ir likumīgi.
 
Vadoties no Operatīvās darbības likuma 6.panta, 17.panta 1.daļas 3.punkta un 28.panta iztulkošanas, ir secinājums, ka KNAB darbiniekiem konkrētajās lietās operatīvajā pasākumā bija tiesības izmantot tikai tādus tehniskos līdzekļus, kādi paredzēti likumā un, kas nodrošinātu vienīgi tā operatīvā pasākuma izpildi, kuram dota atļauja, nevis sarunu noklausīšanas laikā izmantot, kādas citas likumā neparedzētas metodes.
 
 
Kādām būtu jābūt sekām šādai operatīvo darbinieku rīcībai?
 
Uz šo jautājumu atbildes sniedz sekojoši KPL panti:
 
127.pants. Pierādījumi
(1) Pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.

 
130.pants. Pierādījumu pieļaujamība
(1) Kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas:
4)pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.

KPL 12.pants. Cilvēktiesību garantēšana

(1) Kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē.

Kriminālprocesa likums ,kurš kā jau norādīju ir progresīvs un mūsdienīgāks, salīdzinot ar 1993.gada ODL, ļoti asi vēršas pret cilvēktiesību pārkāpumiem tieši tajā sfērā, kas saistīta ar „slepenajām darbībām”:
 
214.pants. Atļaujas saņemšanas kārtības pārkāpšanas sekas
(1) Ja procesa virzītājs nav ievērojis šajā nodaļā noteikto atļaujas saņemšanas kārtību, speciālās izmeklēšanas darbības rezultātā iegūtie pierādījumi nav izmantojami pierādīšanas procesā.
 
Pie šādiem apstākļiem, ņemot vērā to, ka videoieraksti ODL ietvaros ir iegūti nelikumīgi, tos nevar atzīt par pierādījumu. Tāpat nav atzīstami par pierādījumiem uz šo ierakstu pamata taisītie fonoskopisko ekspertīžu atzinumi un tie kā pierādījumi ir izslēdzami.
 
Papildus tam, ir Latvijas valsts atbildība, jo valsts ir vainīga pie tā, ka tās darbinieki nepārvalda tiesību normu interpretācijas pamatprincipus, valsts vainīga pie tā, ka pastāv teorētiska iespēja attiecīgu regulējumu tulkot divējādi.
 
Minēšu ECT ( V sekcijas) 2006.gada 25.septembra lēmumu lietā Nr. 17060/02 Coban v. Spain, kur saskatot Konvencijas 8.panta pārkāpumu, tika norādīts, ka ”Nolūkā nodrošināt pilsoņu intereses, likumam ir jāsatur skaidrs regulējums, kurš nosaka tos apstākļus un nosacījumus, pastāvot kuriem valsts vara ir tiesīga piemērot slepenas metodes.”
 
Kur ir šodienas otra problēma?
 
Tā ir tiesas bezzobainība jautājumā par likuma prasību izpildi, likuma prasību izpildes pieprasīšanā un kontrolē tieši attiecībā pret operatīvās darbības rezultātā iegūtajiem materiāliem.
Šobrīd operatīvās darbības tiesiskuma kontrolē ir vakuums.
 
ECK 13. pants nosaka, ka „Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus
Efektīva aizsardzība saskaņā ar Konvencijas 13. pantu nozīmē aizsardzību, kas ir „tik efektīva, cik vien tas ir iespējams”, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā „Chahal v. the United Kingdom” 142. §).
 
Pēc krimināllietas nodošanas tiesai tieši tiesa tā ir institūcija, kas izvērtē visas iepriekšējās kriminālprocesa stadijās veiktās procesuālās darbības, arī tādas, kas ierobežo personas pamattiesības.
 
Mūsu kā advokātu pienākums ir vērst tiesas uzmanību uz šiem pārkāpumiem tik ilgi līdz beidzot būs rezultāts, kas atbilst Eiropas cilvēktiesību konvencijas prasībām un ECT praksei.
Mans aicinājums kolēģiem ir ieņemt nelokāmu nostāju šo jautājumu risināšanā, ja vien to nebremzē pats klients, un tiešām iet līdz ECT, jo pilnīgi klaji ir saskatāms gan Konvencijas 8.panta pārkāpums, gan arī 13.panta pārkāpums( ja tiesa 8.panta pārkāpumu pati nav spējusi vai nav gribējusi pamanīt).
 
 
 
 

 


[1] http://www.knab.gov.lv/lv/knab/history/logo/
[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978.gada 6.septembra spriedums lietā Klass and others v. Germany, para.55., 2006.gada 2.novembra spriedums lietā Volokhy v. Ukraine, para. 52, 2000.gada 4.maija spriedums lietā Rotaru v.Romania, para. 59 u.c.
[3] http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/portal.asp?sessionId=48059206&skin=hudoc-in-en&action=request
[4] Information note Nr 95: http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/portal.asp?sessionId=48062121&skin=hudoc-in-en&action=request

Autors: Saulvedis Vārpiņš

Publicēts: 31.03.2010

Avots: Saulvedis Vārpiņš


« Atgriezties