Kā kļūt par AAB biedru?

Aloizs Vaznis: ''Tieslietu sistēmai vajag reformu''. Intervija "Neatkarīgās Rīta Avīzes'' žurnālistam Mārim Krautmanim


Publikācijās un runās jūs jau vairākkārt esat paudis viedokli par Operatīvās darbības likuma normu pretrunām ar citiem normatīvajiem aktiem. Kas nav pareizi, kur suns aprakts?
Kriminālprocesa likums paredz -  ja ir iemesls un pamats, tad nekavējoties jāierosina kriminālprocess. Tas attiecas gan uz KNAB izmeklētājiem, gan operatīvajiem darbiniekiem. Un, ja kriminālprocess ir uzsākts, tad ir iespējas veikt speciālās darbības – iekļūšanu, telefona sarunu noklausīšanos, videoierakstus un tā tālāk. Bet likumā paredzētā kārtībā. Un likums paredz, ka to var darīt tikai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Un izmeklēšanas tiesnesim tiek piestādīti materiāli, ka ir tāda nepieciešamība. Izmeklēšanas tiesnesis sastāda motivētu lēmumu. Un šo motivēto lēmumu rakstveidā dod procesa virzītājam. Un procesa virzītājs to izpilda – noklausās, ieraksta, izseko. Kad beidzas šī izmeklēšana, lieta tiek nodota tiesai. Tad cilvēkam, kura tiesības bija ierobežotas un kura sarunas bija noklausītas, ir iespēja pārliecināties par to, cik pamatoti bija pieņemts šis lēmums viņu noklausīties. Šajā gadījumā aizstāvībai ir pieejami krimināllietas materiāli un var sūdzēties. Tiktāl viss būtu kārtībā - tas izriet no Kriminālprocesa likuma.  
Savukārt Operatīvās darbības likumā ir ierakstīts - ja ir pamatotas ziņas par personas saistību ar noziegumu, tad izmeklētājs var iet uz Augstāko tiesu pie priekšsēdētāja vai pie viņa speciāli nozīmēta tiesneša un saņemt atļauju veikt noklausīšanos, izsekošanu vai filmēšanu. Kaut gan, ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir pamatotas ziņas par cilvēka saistību ar noziegumu, tad pēc Kriminālprocesa likuma būtu jāuzsāk kriminālprocess. Ja viņš šo kriminālprocesu uzsāk, tad nav vajadzīga šī vēršanās pie Augstākās tiesas tiesneša - viņam jāiet pie izmeklēšanas tiesneša. Tātad pastāv dubultas iespējas noklausīties. Taču starpība ir tāda, ka šajā otrajā variantā ne tas, kura sarunas noklausītas, ne viņa advokāts, ne arī tiesnesis nevar pārliecināties, vai atļauja noklausīties ir bijusi dota pamatoti.  
Vai nav pārāk izplūdis arī  formulējums pamatotas aizdomas par saistību ar noziegumu?
Ir izplūdis, bet tā  vēl ir pusbēda. Galvenais, ka nevar pārliecināties pat par to, kas bija šīs pamatotās aizdomas. Tas ir valsts noslēpums. Teorētiski var pārsūdzēt šo lēmumu, bet nezini jau, par ko jāsūdzas un kam jāsūdzas. Varbūt tas ir Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš devis atļauju, varbūt kāds viņa nozīmēts tiesnesis. Taču, kam var pārsūdzēt paša Augstākās tiesas priekšsēdētāja lēmumu? Vienīgais, ko te var darīt, rakstīt sūdzību, ka nezinu, par ko manu klientu ir noklausījušies, bet viņu ir noklausījušies nepamatoti. Un tad atbildi nav grūti prognozēt – esot veikta pārbaude, un, protams, ka noklausīšanās bijusi pamatota. Tā ir nevienlīdzīga spēle, kurā aizstāvība neredz pretējās puses kārtis.  
Tas nozīmē, ka operatīvās darbības subjektiem ir visi ceļi vaļā - viņi var darīt, ko grib. Un tas ir pirmais solis uz totālu noklausīšanos un līdz ar to arī uz totalitāra režīma iedibināšanos. Latvija palēnām pārvēršas par valsti, kurā Lielā auss bez bēdu, kad vien tai iegribas, noklausās un izseko ikvienu.  
 
Kas jādara?
Būtu jāizmet šis pants ārā no Operatīvās darbības likuma. Tas ir cilvēktiesības apdraudošs un Satversmei neatbilstīgs.  
Kas to darīs? Kas šā panta izmešanu virzīs?
Nezinu. Es to virzu visu laiku. Jo uzskatu, ka tas ir klajš cilvēktiesību pārkāpums.  
Turklāt pastāv vēl šādas tādas problēmas. Mums ir trīspakāpju tiesu sistēma. Pirmajās divās instancēs ir taisīts spriedums. Es iesniedzu kasācijas sūdzību. Bet, kāda man ir garantija, ka šo sūdzību neizskata tas pats tiesnesis, kas iepriekš pieņēma lēmumu par atļauju dot noklausīties telefona sarunas? Tātad viņš bija pārliecināts, ka pastāv saistība ar noziegumu. Būdams pārliecināts, nevis neitrāls. Bet es jau nezinu pat to, kurš tiesnesis tas bija.  
Varbūt jācer uz Augstākās tiesas tiesnešu godaprātu – ka lietu neskatīs tas pats tiesnesis, kurš iepriekš devis atļauju?
Ja uz godaprātu vien cerēt, tad nav vajadzīga izmeklēšana un tiesa.  
Bet šāds tiesnesis iznāk interešu konfliktā – aizstāvībai vajadzētu varēt viņu noraidīt...
Jā, viņš ir interešu konfliktā. Taču es nezinu, kurš tiesnesis tas bija un nevaru pieteikt viņa noraidījumu. Tas ir noslēpums.
Šāda nelāga noslēpumainības tendence nepastāv vien tieslietu jomā, bet ļoti daudzās citās jomās. Visas tumšās darbības, kas tiek darītas mūsu valstī un par ko vara negrib, lai cilvēki uzzinātu, tiek slēptas aiz valsts noslēpuma aizkara.
Un, ja kaut kas nenotiek gludi, un kāda no pusēm iesniedz prasību tiesā, arī tad sabiedrība nedrīkst uzzināt. Bija savulaik Telia Sonera gadījums, strīds par 22 miljoniem latu. Tā ir milzīga nauda. Tad pēkšņi Latvijas valsts atsauca savu prasību un noslēdza mierizlīgumu – viņi mums vienu miljonu un mēs 22 miljonus neprasīsim. Kāpēc? Arī tas ir valsts noslēpums.  
Tiek noslēgts līgums ar Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki būtībā par manu un ikviena nodokļu maksātāja naudas ieguldīšanu Pareksa bankas glābšanā. Taču par šo līgumu saturu mums nekas nav zināms. Man šķiet, šeit trūkst loģikas. Ja ir runa par manu naudu, man ir jābūt kaut kādām tiesībām zināt vismaz to, kāpēc tā tiek tērēta. Taču tas ir noslēpums no tautas. Katrā gadījumā, kad ir runa par kādu tāda veida valsts noslēpumu, tas izsauc aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, ka ir noticis kāds šmugulis.
Diemžēl mūsu valstī  ir izveidojusies paradoksāla situācija, ka tas, kam būtu jābūt noslēpumam – sensitīvas ziņas par cilvēku veselības stāvokli, intīmas, privātas, komercnoslēpumu saturošas sarunas -, bieži kļūst pieejamas visai publikai. Turpretī par darbībām ar nodokļu maksātāju naudu nodokļu maksātāji nevar uzzināt.
Vai ir bieži gadījumi, kad, kā pierādījumi tiek izmantotas noklausītas tālruņa sarunas?
Ļoti bieži. Bieži ir tā, ka krimināllietā ir 12 sējumi, no kuriem 9 ir audioierakstu atšifrējumi. Vispārzināma ir viena lieta par slaveno žurnālistes Ilzes Jaunalksnes noklausīšanos. Bet dodiet man pieeju pie šiem valsts noslēpumiem un es jums uztaisīšu vēl 50 Jaunalksnes lietas, un daudzas būs daudz pārliecinošākas!  
Pa kādiem ceļiem noklausītās sarunas tik bieži noplūst, kļūst visiem zināmas?
Raksturīgs ir piemērs ar manu klientu, kriminālpārvaldes Cilvēku meklēšanas nodaļas priekšnieku Ruslanu Dervanu.  KNAB veica izmeklēšanu un operatīvo darbību. Šis kriminālprocess tika izbeigts sakarā ar to, ka R. Dervana rīcībā nav nozieguma sastāva - tātad Dervans ir nevainīgs.  
Taču lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu tika iekšā ierakstītas visas telefona sarunas un šis lēmums tika steigšus iedots vienai žurnālistei, kura to nopublicēja vienā lielā avīzē. Lēmums par krimināllietas izbeigšanu ir publiski pieejams, taču turpat ir piezīme, ka publiski pieejams ir viss, izņemot to, kas ir slepenojams.  
 
Uzrakstīju sūdzību prokuroram R. Dervana vārdā, pamatojoties uz to, ka Kriminālprocesa likums aizliedz publicēt šīs sarunas. Prokurors Modris Adlers atbildēja, ka, jā – Kriminālprocesa likums aizliedz sarunas, kas noklausītas kriminālprocesa ietvaros. Taču tā, kā šīs sarunas noklausītas operatīvajā procesā, tās var publicēt.
Varbūt tad tāpēc ir vajadzīgi attiecīgi Operatīvās darbības likumā panti – lai noklausītas sarunas varētu publicēt un nekādu sodu par to nesaņemt.  
Šeit ir vēl viena problēma – bieži kā frontē pirms uzbrukuma tiek veikta pretinieka pozīciju apšaude ar artilērijas uguni, un tikai tad uz priekšu dodas kavalērija, kājnieki un tanki. Šāda mode ir populāra procesa virzītāju aprindās – vispirms plašsaziņas līdzekļi izbļaustās, ka tā un tā persona ir zaglis, noziedznieks, bandīts. Kad līdz masu apziņai nonācis šis vēstījums, kad visa tauta zina briesmoņa vārdu, tad var sākt izmeklēšanu, kratīšanu, arestu.  
Varbūt operatīvo ziņu publicēšana ir žurnālistu veiksmīgā darba rezultāts?
Nē, tas nav žurnālistu darba rezultāts. Visbiežāk iniciatīva nāk no operatīvā darbības
Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs ir nosaucis ģenerālprokurora kandidāta vārdu – tas ir līdzšinējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Vai tas ir labi?
Pašlaik visi ļoti liela J. Maizīti Es gan nesaprotu, par ko viņu lielīt, kāpēc viņš tik varens un neaizstājams. Man rodas iespaids, ka viņš tiek lielīts galvenokārt par to, ka viņš neko nedara. Un prokurors, kurš neko nedara, ir ļoti patīkams un izdevīgs visiem. 
Kā tad viņš neko nedara? Ir taču virkne Lielo Lietu pret Sliktajiem, kas ierosinātas pateicoties Maizītim – digitālgeita, jūrmalgeita, Aivara Lemberga apsūdzēšana...
Ierosināt jau var desmitus un tūkstošus lietu, taču kāds ir sausais atlikums? Desmit  Maizīša prokurorēšanas gados tikai viena no skandalozajām ausgstu amatpersonu lietām ir tikusi līdz tiesai un spriedumam. Tā ir Jūrmalas mēra ievēlēšanas korupcijas lieta. Taču pat tā ir ļoti šaubīga.
Kādā ziņā šaubīga?
Es uzskatu, ka ļoti nepārliecinoši bija pierādījumu attiecībā uz Juri Hlevicki, kurš pašlaik sēž cietumā. Bet, lai nu tā būtu – pieņemsim, ka šī lieta ir dižs prokuratūras sasniegums. Bet, kur vēl ir šie sasniegumi?
Cik sekmīgi Ģenerālprokuratūra veic uzraudzības funkcijas?
Tikpat kā nemaz neveic. Likums gan sākas ar to, ka prokuratūras galvenais uzdevums ir uzraudzība pār likumu ievērošanu. Taču praksē šīs funkcijas ir absolūti atstātas novārtā. Un tas arī ir loģiski, jo nevar pats sevi uzraudzīt. Jo prokuratūra pašlaik vienā personā ir procesa virzītājs un procesa uzraudzītājs. Pats sevi astē taču nekodīsi. Loģiski - ja cilvēks raksta sūdzību, atbilde vienmēr ir, ka tā ir nepamatota.
Varbūt J. Maizītis kā  tāds pats nav vainīgs, bet tas ir sistēmisks defekts, caurums likumos?
Bet, vai tad ar šādiem ierosinājumiem J. Maizīša sistēmas uzlabošanā būtu jānāk no celtnieku arodbiedrības vai vides aizstāvjiem? Vai tas nav paša ģenerālprokurora pienākums - atrast vājās vietas sistēmā, nākt ar ierosinājumiem ko mainīt?
Neņemsim kādu konkrētu krimināllietu, kur kaut kas ir vai nav pārbaudīts. Bija kliedzošs likuma pārkāpums, ko valdība nodarīja attieksmē pret pensionāriem. Taču, vai tad J. Maizītis vērsās Satversmes tiesā, paģērot antikonstitucionālo pensiju likuma grozījumu atcelšanu? Nē, J. Maizītis nekur nevērsās, laikam nepamanīja, varbūt gulēja. Ja viņš to nepamanīja, ja uzskatīja, ka grozījumi ir likumīgi, tad rodas jautājums par viņa profesionalitāti.  
 
Kas būtu jādara?
Jau sen ir pienācis laiks veikt nopietnu prokuratūras reformu un izdalīt ārā no prokuratūras patstāvīgu izmeklēšanas pārvaldi vai departamentu, kas nodarbotos ar izmeklēšanu, un prokuratūrai atstājot uzraudzības funkcijas. Un tad prokuratūrai šīs funkcijas būs jāveic, tā vairs nenodarbosies ar pirmstiesas izmeklēšanu un lietu rosināšanu, bet būs spiesta labi vai slikti, bet veikt šīs uzraudzības funkcijas
Ir pieņemts šausmināties par Krieviju, ka tur nekārtība. Taču Krievijā šajā ziņā ir nesalīdzināmi vairāk kārtības. Krievijā tika nodalītas prokuratūras izmeklēšanas un uzraudzības iestādes. Pirms tam krievu ģenerālprokurors un viņa vietnieks dzīvoja rokrokā kā divi balodīši, taču, kad vietnieks kļuva par atsevišķas struktūras priekšnieku ar skaidri formulētiem uzdevumiem, starp abiem sākās sāncensība. Tāpēc, ka katram bija jāsāk darīt savs darbs un katram jāatbild par savu darbu. Un abiem gribējās parādīt, ka viņi nopietni strādā.  
 
Prokuratūras reorganizācija ir ne tikai lietderības jautājums, bet krīzes apstākļos tā dotu lielu finanšu ekonomiju.
Mums nav vajadzīgs ģenerālprokurors un nav vajadzīga Ģenerālprokuratūra kā tāda. Mums jāatgriežas pie normālas pirmskara laika prakses, kad pie apgabaltiesām bija apgabala prokuratūras.
Priekš kam vajadzīga Ģenerāprokuratūra - viss šis aparāts, kas aprij nodokļu maksātāju naudu? Kādas funkcijas, kādi tai uzdevumi - tas vairs nav saprotams .
Pa daļai tā veido tiesisko politiku, kas nav tās funkcijas. Raksta uz Saeimu kaut kādus savus priekšlikumus, piedalās kaut kādās darba grupās, likumu izstrādē. Tā nav prokuratūras funkcija. Visās normālās pasaules valstīs ar to nodarbojas parlaments.
Un, kāda ir ģenerālprokurora loma konkrētās kriminālprocesuālās darbībās? Nav svarīgi, vai tā ir Lemberga lieta, digitālā lieta, vai cita lieta.
Ir gan viena lieta, ko Ģenerālprokuratūra tiešām dara – tā ir sūdzību izskatīšana par personām atņemtām pielaidēm pie valsts noslēpuma. Ģenerālprokurors izskata sūdzības, kas faktiski būtu jādara tiesai. Visas sūdzības ir bezperspektīvas, jo sūdzētājs nezina, ar kādu motivāciju Satversmes aizsardzības birojs atņēmis pielaidi.
,Zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs rosina mainīt Kriminālprocesa likuma noteikto kārtību, kas paredz iespēju sūdzēties par prokuroru darbībām tikai prokuratūras ietvaros. Viņš ierosina paredzēt iespēju sūdzēties izmeklēšanas tiesnesim.
Protams, pašlaik lielākā daļa sūdzību ir bezperspektīvas. D. Skačkova ierosinājums ir labs, taču tas būtu mazs solītis. Ar to vien neatrisināt jautājumu līdz galam. Ir vajadzīga nopietna, kompleksa reforma.
 
Ģenerālprokuratūrai gan izdodas it sekmīgi stumt cauri sev vajadzīgos likumus.
Jā, tā ir. Atminos to ažiotāžu, ko Maizītis taisīja ap stukaču likumu. Tas vispār ir juridisks absurds.  Jau tāpat bez šā likuma ir iedibināta sistēma, kad procesa virzītājs piedāvā indulgenci par liecības došanu. Personai, kas ir izdarījusi kādu noziegumu, viņš saka: „Dod liecības par to un to personu, ka viņš darījis to un to. Un tad šķirsimies kā draugi – tev par taviem noziegumiem nekas nebūs.” Tā bijušais prokurors Ivars Krauze savulaik centās pierunāt manu klientu Vladimiru Oderovu, lai viņš liecina pret toreizējo VID Muitas kriminālpārvaldes priekšnieku Vladimiru Vaškeviču.
Ir iedibināta sistēma, kur notiek andele ar noziedznieku, lai viņš dotu liecības par citiem. Vai tas ir tiesiski?
Bet Amerikā andele pastāv... To attaisno ar cīņu pret terorismu, pret organizēto noziedzību.
Daudz, kas pastāv Amerikā
Vai tiešām mūsu valstī jau ir tāds stāvoklis, ka bez totālas noklausīšanās, bez nepatiesu liecību izspiešanas vairs nevar?
Ja neko vairs nevar darīt, tad Saeimai jāizmet no Satversmes attiecīgie panti par cilvēktiesībām. Tad mēs visi zināsim, ka mūs drīkst noklausīties. Tad mēs zināsim, ka, ja pārāk aktīvi darbosimies politikā vai pārāk principiāli strādāsim savā amatpersonas darbā un traucēsim kādiem ietekmīgākiem spēkiem, šie spēki var mūs novākt malā ar kriminālprocesiem, kuros liecinieki stāstīs par mūsu nekad neizdarītiem noziegumiem. Ja jau tādi ir spēles noteikumi, tad tos vajag legalizēt, tiem jābūt zināmiem.

Autors: Māris Krautmanis

Publicēts: 13.04.2010

Avots: Neatkarīga Rīta Avīze, 2010.gada 9.aprīlī


« Atgriezties