Kā kļūt par AAB biedru?

Māris Krautmanis. Panāk taisnīgu likuma piemērošanu.

 

Tā saucamo sadzīves slepkavību īpatsvars Latvijā gadu no gada ir apmēram 40 procenti no kopskaita. Šie noziegumi, pavirši raugoties, ir līdzīgi kā  ūdens piles – ģimenes vai pudeles brāļu strīdā kāds paņem smagu vai asu priekšmetu un nogalina. Iemesli parasti ir vai nu greizsirdība, vai kāds aizvainojums, vai vispār nav nekāda iemesla – tikai dzēruma murgu izraisīta agresivitāte.

Latvijas tiesu vara ir pārslogota, ne vienmēr spēj iedziļināties katras lietas niansēs, tāpēc nereti spriedumi nāk kā no konveijera – tiek piemērots Krimināllikuma 116. pants par citas personas tīšu, prettiesisku nonāvēšanu (slepkavību), kas paredz brīvības atņemšanu no pieciem līdz 15 gadiem. Septiņi – astoņi gadi cietumā – tas ir bieži sastopams spriedums šādās lietās. Bargie spriedumi nereti ir saistīti arī ar to, ka apsūdzētajiem nav lāga aizstāvības – viņi ir trūcīgi, advokātiem šīs lietas ir tā saucamās obligātās lietas, kas nesola vērā ņemamus honorārus. Līdz ar to lietas netiek izmeklētās un izskatītas kvalitatīvi.

Taču Satversme paredz, ka neatkarīgi no personas stāvokļa sabiedrībā, turīguma vai trūcības - ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai arī tiesu praksē pastāv rutīna un spriedumu taisīšana pēc viena parauga, pastāv arī izņēmumi – kad aizstāvība pamana pretrunas, līdz galam nepaveiktu izmeklēšanas darbu vai kādus tiesas nepietiekami novērtētus faktus. Tad galīgais spriedums mēdz pat ļoti atšķirties no tā, kāds tas bija pirmajā instancē.  

Nožņaudz ar gludekļa vadu

2007. gada 17. augustā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa nosprieda atzīt par vainīgu Romānu Timermani un sodīja ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem un policijas kontroli uz diviem gadiem. R. Timermanis tika apsūdzēts par to, ka 2006. gada 17. septembrī savā dzīvoklī Avotu ielā, būdams alkohola ietekmē, strīdoties ar savu civilsievu Inesi Oleksečuku piegājis pie viņas un nolūkā viņu nonāvēt tīši iesitis vairākas reizes ar dūri pa seju un dažādām ķermeņa daļām, kā arī paņēmis dzīvoklī esošo gludekli un apgriezis tā vadu apkārt viņas kaklam un saspiedis kaklu ar cilpu. Rezultātā iestājusies cietušās nāve.

2007. gada oktobrī zvērināta advokāte Māra Krasovska uzņēmās R. Timermaņa aizstāvību augstākā, apelācijas instancē - Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijā. Advokāte iesniedza tiesu kolēģijai lūgumu veikt atkārtotu ambulatorās kompleksās tiesu psihiatriskās – tiesu psiholoģiskās ekspertīzes nozīmēšanu, uzdodot ekspertiem noskaidrot jautājumu, vai cietušās vardarbība pret apsūdzēto varēja izraisīt viņa atrašanos stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī. R. Timermanis un I. Oleksečuka dzīvojuši kopā 10 gadus. Viņai esot bijuši divi bērni, kas sākumā dzīvojuši pie viņiem, bet vēlāk Ineses bijušais vīrs viņus paņēmis pie sevis. Abi strādājuši par taksistiem, viņš naktīs, Inese dienās. Praktiski visas kopdzīves laikā Inese lietojusi alkoholu, un reibumā bieži kļuvusi agresīva. 

Liktenīgajā dienā cietusī situsi stiklus un traukus, sadauzījusi mikroviļņu krāsni, metusies virsū R. Timermanim ar keramikas krūzi, lamājusi viņu, pazemojot viņa vīrieša cieņu. Vairāku liecinieku un cietušo liecības, apsūdzētā pratināšanas protokoli, lietā figurējušie pierādījumi aizstāvi vedinājuši domāt, ka šis ir gadījums, kad cietusī persona varētu būt novedusi apsūdzēto afekta stāvoklī, kas bijis cēloniskā sakarībā ar viņam inkriminētajām noziedzīgajām darbībām.   

Apsūdzētais novests līdz afektam

Atkārtotā psihiatriskā, psiholoģiskā ekspertīze apstiprināja aizstāvības pozīciju, atzīstot, ka R. Timermanis rīkojies afekta stāvoklī. Nopratināta tiesas sēdē, viena no ekspertēm apliecināja, ka ar vislielāko varbūtību apsūdzētais nozieguma izdarīšanas brīdī atradies spēcīgā psihiskā uzbudinājuma stāvoklī, ko izraisīja I. Oleksečukas uzvedība. Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija pagājušā gada 30. maijā atcēla pirmās instances spriedumu daļā par noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju, noteikto sodu un drošības līdzekli, atzina par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kāds paredzēts Krimināllikuma 120. pantā (slepkavība pēkšņa, stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī) un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 3 (trīs) gadiem, sodu nosakot nosacīti ar pārbaudes laiku uz 2 (diviem) gadiem. Tika atcelts arī drošības līdzeklis – apcietinājums -, un R. Timermanis tika atbrīvots tiesas zālē.  

Tiesas sēde pansionātā Gaiļezers

M. Krasovska pastāstīja arī  par vēl vienu līdzīgu gadījumu, kurā pēc pirmās instances sprieduma atcelšanas vainīgajai personai sods tika ievērojami mīkstināts.

Tamāra Pelnika saskaņā ar Latgales priekšpilsētas tiesas 2007. gada 14. septembra lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai tika apsūdzēta par to, ka viņa izdarījusi tīšu slepkavību – 2007, gada 19. maijā Rīgā Strautu ielā pēc kopīgas alkohola lietošanas viņa iedūrusi ar nazi Genādijam Bucukinam, kurš šā ievainojuma rezultātā miris. Izskatot lietu pirmajā instancē tiesa noraidīja aizstāvības lūgumu izsaukt uz tiesas sēdi vienīgo notikuma aculiecinieku, dzīvokļa saimnieku, aizbildinoties ar to, ka viņš atrodas pansionātā un ārsti  nerekomendē viņu pratināt. Taču, kā izrādījās vēlāk, šā liecinieka sacītajam bija ļoti būtiska nozīme turpmākajā lietas iztiesāšanas gaitā.

Tiesa pirmajā instancē, necenšoties noskaidrot lietas apstākļus, izsprieda, ka T. Pelnika savu paziņu nogalinājusi tīši un piesprieda bargu sodu pēc Krimināllikuma 116. panta ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem.

Apelācijas instance - Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija - ņēma vērā advokātes M. Krasovskas lūgumu par liecinieka nopratināšanu. Tā, kā viņu nebija iespējams nogādāt tiesas sēdē, tiesa pati izbrauca uz pansionātu Gaiļezers, kur arī notika tiesas sēde. Liecinieks pastāstīja, ka pirmais ar nazi uzbrucis G. Bucukins, pēc kā T. Pelnika viņam nazi izrāvusi no rokām un aizstāvoties iedūrusi. Rezultātā pirmās instances spriedums tika atcelts, pārkvalificējot T. Pelnikas nodarījumu no tīšas slepkavības uz slepkavību, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvības robežas. Tiesa samazināja sodu no septiņiem gadiem uz 1 gadu 6 mēnešiem brīvības atņemšanas.

Abos minētajos gadījumos apsūdzētie nav bez vainas, viņu darbība ir novedusi pie šausminošām sekām – cilvēkam atņemta dzīvība – un tomēr sodam jābūt samērojamam ar nodarījumu, taisnīgam un atbilstīgam likumam. Šie tiesu prakses gadījumi ļauj cerēt, ka turpmāk gan advokāti, gan tiesneši daudz rūpīgāk iedziļināsies lietu izskatīšanā. 

Autors: Māris Krautmanis

Publicēts: 12.04.2010

Avots: Neatkarīga Rīta Avīze, 2010.gada 10.aprīlī


« Atgriezties