Kā kļūt par AAB biedru?

Biedrības viedoklis par iespējām mazināt lietu vilcināšanu tiesā

ADVOKĀTU ATBALSTA BIEDRĪBA
Baznīcas ielā 20/22, Rīgā, LV-1010
________________________________________________________________________
 
 
LATVIJAS REPUBLIKAS SAEIMAS
JURIDISKĀS KOMISIJAS
TIESU POLITIKAS APAKŠKOMISIJAI
Jēkaba ielā 11, Rīgā
 
 
Par 2011.gada 12.aprīļa sēdes darba kārtību:
Tiesas darbības efektivitāte - meklējot risinājumu tiesas procesa
vilcināšanas ierobežošanai
 
Atsaucoties uz 2011.gada 8.aprīļa aicinājumu piedalīties iepriekšminētā jautājuma apspriešanā, Advokātu atbalsta biedrība (turpmāk tekstā arī – ‘’AAB’’) vēlas sniegt šādu viedokli.
 
  1. Vispirms AAB kā Latvijas zvērinātu advokātu organizācijai ir jāanalizē pašu advokātu ietekme uz tiesas procesu vilcināšanu. Sabiedrībā, it īpašu tiesu sistēmā strādājošo juristu aprindās, bieži izskan viedoklis, ka advokāti ir teju galvenais faktors tiesu procesu vilcināšanā.
 
Mūsuprāt, no šāda neobjektīva uzskata ir jāatsakās vairāku apsvērumu dēļ.
 
Pirmkārt, advokātam ir daudz raksturīgāk nevis radīt trūkumus tiesu sistēmas darbā, bet tos izmantot vai tiem pielāgoties. Tādējādi, problēmas analīze, diemžēl, būs pavirša ja attieksies tikai uz advokātu rīcību un tās kritiku.
 
Otrkārt, ne reti arī citi procesa dalībnieki visās lietu kategorijās izmanto savas procesuālās tiesības negodprātīgi. Kā raksturīgāko piemēru atkal var minēt situācijas kriminālajā justīcijā, kad nododot tiesai nepietiekami sagatavotās krimināllietas, prokurori dažreiz sāk labot kļūdas jau iztiesāšanas gaitā un izmanto savas tiesības grozīt apsūdzību. Ir zināmi gadījumi, kad, neraugoties uz šiem ‘’centieniem’’, apsūdzētie tiek attaisnoti.
 
Vienlaikus ir jāatzīst, ka daži mūsu kolēģi dod pietiekoši bagātu materiālu mūsu profesijai neglaimojošiem secinājumiem.
 
Tā, piemēram, mūsu rīcībā ir informācija par šādu gadījumu. Krimināllietas iztiesāšanas laikā aizstāvis neierodas uz tiesas sēdi, lūdzot aizstāvamajam informēt tiesu, ka zvērināts advokāts ir aizņemts citā tiesas procesā, bet tā kā lietā, pēc advokāta domām, palicis neatrisināts tikai jautājums par cietušā kompensāciju, aizstāvis piekrīt lietas izskatīšanai bez viņa piedalīšanās, kā arī iespējamajam apūdzētā atteikumam no aizstāvības. Tiesa pamatoti ir atzinusi, ka šāds aizstāvja viedoklis, kas izteikts ar apsūdzētā starpniecību, neatbilst likumam kaut vai tāpēc, ka Kriminālprocesa likuma 88.panta 2.daļa neparedz iespēju apsūdzētajam atteikties no aizstāvja bez paša aizstāvja klātbūtnes. Tādēļ krimināllietas iztiesāšana tika atlikta uz vairākiem mēnešiem.
 
Šajā gadījumā vēlamies tikai pievienoties tiesas izteiktajam aizrādījumam. Mūsuprāt, šāda kolēģa rīcība ir pamats disciplinārlietas ierosināšanai. Taču ētisku apsvērumu dēļ šajā vēstulē nenorādām datus, kas ļautu šo kolēģi identificēt, jo atstājam pilnīgā tiesas ieskatā, vai ziņot par šādu gadījumu Latvijas Zvērinātu advokātu padomei (turpmāk tekstā – arī ‘’LZAP’’).
 
Šajā sakarā ir jāuzsver, ka līdzšinējā Latvijas Zvērinātu advokātu padomes disciplinārā prakse, mūsuprāt, ne vienmēr atbilda Satversmes 92.pantā garantētajām personas pamattiesībām uz kvalificēto advokāta juridisko palīdzību, kā arī advokātu likumīgajām interesēm.
 
Tā, piemēram, jau vairākus gadus pēc kārtas LZAP publicētajos materiālos tiek atgādināts par 2006.gada 21. marta lēmumu Nr.49, kurā LZAP pauž uzskatu, ka advokāts nedrīkst vienoties ar personu par juridiskās palīdzības sniegšanu, ja tās sniegšanas laikā būs aizņemts cita uzdevuma izpildē.
 
Kaut arī katrs gadījums vērtējams individuāli, un var rasties situācijas, kurās šī atziņa būs pareiza, nevar nekonstatēt arī citu problēmu. Proti, plānojot savu darbu savlaicīgi (piemēram, ierakstot savā kalendārā tiesas sēdi pusgadu pirms tās), advokāts gandrīz vienmēr var izvairīties no šādām situācijām, taču ne reti ir gadījumi, kad paši klienti griežas pēc juridiskās palīdzības nesavlaicīgi, faktiski pēdējā brīdī, un šādā situācijā lietu vilcināšana kļūst neizbēgama. Regulāri notiek gadījumi, kad cilvēki lūdz sastādīt apelācijas vai kasācijas sūdzības procesuālā termiņa pēdējā dienā vai lūdz sniegt juridisko palīdzību tiesā nedēļu vai pat dažas dienas pirms tās sēdes (bieži vien, pat neesot nekādiem izrakstiem vai kopijām no lietas materiāliem, uz kuru pamata advokāts varētu steidzami sastādīt procesuālu dokumentu vai sagatavoties juridiskās palīdzības sniegšanai tiesā).
 
Protams, ka šādos gadījumos advokātam vieglākais un izdevīgākais risinājums ir vai nu ne sevišķi atbalstāms ieteikums klientam tiesas sēdes dienā ‘’saslimt’’, vai arī atteikums noslēgt ar šādu personu vienošanos. Taču tas rada negatīvas sekas, kuras vai nu paildzina tiesas procesu, vai arī aizskar personas pamattiesības, tajā skaitā krimināllietās – personas tiesības uz aizstāvību, kuras garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants.
 
Piemēram, ja uz vienošanās pamata nolīgtais aizstāvis netiek uz tiesas sēdi, aizstāvības sniegšanai krimināllietās var tikt nozīmēts advokāts, kurš sniedz valsts apmaksāto juridisko palīdzību. Ņemot vērā to, ka valsts objektīvi nespēj šādos gadījumos maksāt advokātam vismaz tikpat, cik maksā citas ES dalībvalstis, jau tas vien rada zināmas bažas par juridiskās palīdzības kvalitāti.
 
Taču arī šajā gadījumā godprātīgs aizstāvis ir spiests lūgt tiesu atlikt krimināllietas iztiesāšanu, lai to pārrunātu ar aizstāvamo un iepazītos ar lietas materiāliem. Tātad, no tiesas procesa ātruma viedokļa atšķirība starp šādu situāciju un situāciju, kad aizstāvību uz vienošanās pamata uzņemtos advokāts, kas aizņemts citā lietā, ir tikai viena: ievērojot personas pamattiesības, tiesai ne tikai ir jāatliek krimināllietas iztiesāšana, bet advokātam, kas nodrošina aizstāvību, maksā valsts. Uzsvērsim, ka tas notiek dažreiz arī gadījumos, kad apsūdzētais principā bija spējīgs un gatavs maksāt pats par savu aizstāvību.
 
Savukārt, ja advokāts, saņemot diezgan zemu atlīdzību par valsts nodrošināto juridisko palīdzību, vairāk domā par ‘’labām attiecībām’’ ar tiesu un pat prokuroru, nevis par sava aizstāvamā tiesībām un interesēm, un sniedz juridisku palīdzību, neiepazīstoties ar lietu un nerunājot ar aizstāvamo, tad šāds advokāts, mūsuprāt, arī pieļauj disciplinārpārkāpumu. Vienlaikus tiek rupji pārkāptas personas pamattiesības – tiesības uz aizstāvību.
 
Protams, pirmajā pietuvinājumā šis aizskārums var likties mazsvarīgs un valstij maz kaitējošs, taču ir jāanalizē arī varbūtējā situācija, kad persona griežas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Praksē ir zināms gadījums ar notiesāto Valēriju Saviču (viņa vārds vairākkārt ir izskanējis medijos, tajā skaitā sakarā ar mēģinājumu bēgt no tiesas sēžu zāles). Spēkā stājies notiesājošs spriedums par sevišķi smagajiem noziegumiem neliedza viņam iespēju griezties ECT, un par ECT līdzekļiem viņam tiek sniegta, domājams, pietiekoši kvalitatīva juridiskā palīdzība procesā pret Latvijas valsti.
 
Šobrīd norisinās sarunas par izlīgumu, un, iespējams, var rasties situācija, kad notiesājošs spriedums un V.Savičam piespriestais mūža ieslodzījums tomēr neatbrīvos valsti no pienākuma maksāt viņam kādu atlīdzību par iespējamo cilvēktiesību aizskārumu.
 
Pieņēmums, ka steiga kādas citas krimināllietas iztiesāšanā var novest pie līdzīgiem rezultātiem, diez vai būtu pārspīlēts. Arī citas lietu kategorijas aptver Satversmes 92.panta garantijas un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta noteikumi, un tāpēc secinājumi par krimināllietām lielā mērā var attiecināt arī uz citām lietu kategorijām.
 
Tādējādi, praktiski secinājumi no minētā ir šādi.
 
Pirmkārt, tiesas procesu paātrināšana nedrīkst notiek uz advokātu procesuālo tiesību un personas pamattiesību ierobežojumu rēķina. Tas ne tikai nav juridiski pamatoti, bet ilgtermiņā valstij var radīt zaudējumus.
 
Otrkārt, nepieciešams radikāli mainīt LZAP disciplināro praksi, nepadarot LZAP 2006.gada 21.marta lēmumu Nr.49 par universālo atziņu un vairāk apkarojot daudz nopietnākus disciplīnas pārkāpumus, kā, piemēram, augšminētais – likuma klaja ignorēšana nevis uzņemoties juridiskās palīdzības sniegšanu, bet jau pēc tās uzņemšanas.
 
Treškārt, ir jāapsver iespēja visos procesuālajos likumos paredzēt procesa dalībniekiem pienākumu savlaicīgi noslēgt vienošanos par juridiskās palīdzības sniegšanu, kā arī par šāda pienākuma neievērošanu paredzēt procesuālās sankcijas.
 
Tālāk vēlamies sniegt nelielu analīzi par atsevišķām lietu kategorijām.
 
  1. Pārrunājot ar kolēģiem un klientiem situāciju civillietu izskatīšanā, esam dzirdējuši viedokli, ka nepieciešamas vai nu rīcības sēdes, kurās tiktu lemts par acīmredzami nepamatotu prasības pieteikumu nepieņemšanu, vai arī atsevišķām lietu kategorijām par obligātu noteikt pirmstiesas samierināšanas procedūru (t.s. mediāciju).
 
Mūsu skatījumā otrajam no minētajiem risinājumiem dodama priekšroka, kaut arī tas ir diskutējams. Diemžēl šī viedokļa sagatavošanas ierobežotais laiks neļāva mums pilnvērtīgi izpētīt jautājumu par mazā apmēra prasībām, kurām pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām tiek plānots paredzēt speciālo regulējumu Civilprocesa likumā. Uzskatām, ka, piemēram, attiecībā uz šo lietu kategoriju obligātā pirmstiesas samierināšanas procedūra (mediācija) ir pieļaujama.
 
Vienlaikus ir jāatzīmē, ka dažreiz tiesas procesus civillietās kavē nepieciešamība izlemt vairākus lūgumus par pierādījumu pieprasīšanu, kurus, atšķirībā no krimināllietām, kur prokurora pilnvaras pierādījumu savākšanā ir pietiekami plašas, piesaka visas puses, tajā skaitā advokāti kā pušu pārstāvji.
 
Tā iemesls ir vienkāršs: esošais regulējums būtiski ierobežo advokātu iespējas patstāvīgi savākt pierādījumus, neapgrūtinot tiesas ar lūgumiem. Latvijas Republikas Advokatūras likuma 48.panta 2.punkts kaut arī piešķir advokātam formālas tiesības pieprasīt ziņas, lielākoties netiek ievērots, jo informācijas sniedzēji atsaucās uz dažnedažādiem speciālajiem likumiem.
 
Respektīvi, pie esošās tiesu noslodzes ļoti bieži advokāts ierodas tiesā, teiksim, aprīlī, piesaka lūgumus pieprasīt pierādījumus, bet pēc būtības lieta tiek izskatīta novembrī.
 
Informējam apakškomisiju, ka šobrīd Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas Advokatūras normatīvo aktu grozījumu komisijā ir izstrādāti grozījumi gan Latvijas Republikas Advokatūras likuma 48.panta 2.punktā, gan veselā virknē speciālo likumu, un tiek sagatavotas likumprojektu anotācijas.
 
Uzskatām, ka minētie grozījumi kaut arī neatrisinātu pilnībā visas problēmas civillietu izskatīšanas sakarā, tomēr spēj dot pozitīvu ilgtermiņa efektu šajā virzienā.
 
  1. Mūsu ieskatā administratīvās justīcijas sistēma diemžēl pati par sevi ir kļuvusi par nopietnu problēmu. Tiesu prakse administratīvajās lietās bieži tiek kritizēta par sofistisku liekvārdību un doktrinārismu spriedumos, absolūtu kalpību valsts aparātam un lēnajiem administratīvo lietu izskatīšanas tempiem.
 
Ņemot vērā darba kārtības ietvarus un tiesu neatkarības principu, pirmo un otro no šīm problēmām šeit tikai minam, lai raksturotu šaurākas problēmas kontekstu.
 
Nepieciešams atzīmēt, ka ir ļoti izplatīts šāds paņēmiens. Persona iesniedz kādu pieteikumu administratīvajā tiesā, to sastādot tādā veidā, lai administratīvais process būtu saistīts ar kādu civillietu. Tas, protams, rada pamatu attiecīgās civillietas apturēšanai. Tātad, administratīvā justīcija ietekmē arī citu tiesas sistēmu atzaru darbību.
 
Atgriežoties pie 1.punktā minētā, var teikt, ka kvalificēts advokāts pilnīgi noteikti izmantos šādu iespēju, ja viņam nepieciešams formāli likumīgi novilcināt lietas izskatīšanu, taču cēlonis šajā gadījumā nebūs viņš pats, bet gan tiesu sistēmas īpatnības.
 
Iespējamie risinājumi šajā gadījumā varētu būt šādi:
 
Pirmkārt, pilnīga kasācijas tiesvedības administratīvajās lietās pāreja uz rakstveida procesu (varbūt, analoģiski kriminālprocesa regulējumam).
 
Otrkārt, indivīdiem labvēlīgu spriedumu taisīšana bez motīvu daļas.
 
Vienlaikus atzīstam, ka otrais no piedāvātajiem risinājumiem ir ļoti radikāls un prasa papildus izvērtējumu.
 
  1. Par kriminālprocesu tika runāts pietiekoši daudz šīs vēstules 1.punktā, tāpēc šeit aprobežosimies tikai ar dažām atziņām un priekšlikumiem.
 
Ar nožēlu ir jākonstatē, ka tiesu liela noslodze ar krimināllietām daļēji skaidrojama ar nepietiekoši efektīvajiem kontroles un pārsūdzēšanas mehānismiem pirmstiesas kriminālprocesā. Tas automātiski noved pie tā, ka tiesu sasniedz un gadiem ilgi tiek iztiesātas krimināllietas, kurām saskaņā ar likuma burtu un jēgu vajadzēja tikt izbeigtām jau pirmstiesas kriminālprocesa stadijā.
 
Tādēļ, mūsuprāt, nepieciešams paplašināt diskusijas ietvarus šajā jautājumā un izpētīt iespējas normalizēt situāciju pirmstiesas kriminālprocesā.
 
Kā vienu no risinājumiem uzskatām par pamatotu piešķirt tiesām tiesības līdz iztiesāšanas uzsākšanai virzīt krimināllietas papildus izmeklēšanai. Tādas tiesības tiesām bija līdz 2005.gada 1.oktobrim, kad spēku zaudējis Latvijas Kriminālprocesa kodekss, un stājās spēkā Kriminālprocesa likums. Diez vai šo tiesību atņemšana tiesām padarīja Latvijas kriminālprocesu demokrātiskāku.
 
Šeit sniegtais viedoklis pamatots uz dzīvē gūtajiem novērojumiem un empīriskajiem vispārinājumiem, taču ceram, ka visumā tas ir pamatots. Advokātu atbalsta biedrība nepieciešamības gadījumā ir gatava arī piedalīties pētnieciskajā un prakstiskajā darbā tiesu efektivitātes uzlabošanā.
 
Ar cieņu,
 
 
Dmitrijs Skačkovs,
zvērināts advokāts
valdes priekšsēdētājs,
2011.gada 11.aprīlī

Autors: Advokātu atbalsta biedrības valde

Publicēts: 15.04.2011

Avots: Advokātu atbalsta biedrības valde


« Atgriezties